ALEKSANDRS DIMĀ(dēls)

KAMĒLIJU dĀma

Romāns

Изображение к книге KAMĒLIJU dĀma

I.

Pēc manas sapratnes raksturus var radīt tikai pēc ilgas pazīšanās ar cilvēkiem un viņu pētīšanas, tāpat kā svešā valodā var runāt, šo valodu nopietni iemācoties.

Es vēl neesmu pietiekami vecs, lai izdomātu romānu galvā, tādē] ierobežošos ar šo patieso notikumu atstās­tīšanu un lasītāju lūdzu tiem ticēt, jo visas, ar šiem no­tikumiem saistītās personas, izņemot galveno, vēl dzīvo.

Bez tam, I'arīzē atradīsies vesels bars še aprakstīto notikumu aculiecinieku, kas visu to varēs apliecināt, ja mana vārda vien nepietiktu.

Sevišķi gadījumi dod vienīgi man iespēju visu to ap­rakstīt, jo man vienam zināmi daudzie sīkumi, bez ku­riem stāsts būtu nepilnīgs un neinteresants.

Lūk, kā es iepazinos ar šiem sīkumiem: — 1847. gadā 12. martā Lafita ielā es izlasīju lielu dzeltenu sludinā­jumu par mēbeļu un vecu, retu lietu ūtrupi. Pēdējā bija izsludināta sakarā ar kādas personas nāvi. Šīs personas vārds gan nebija minēts, bet toties bija aprādīta adrese un laiks: Antenes ielā 9 no divpadsmitiem līdz pieciem, šī mēneša 16. dienā.

Bez tam vēl sludinājumā bija teikts, ka 13. un 14. mar­tā ieinteresētie var izdarīt dzīvokļa un mēbeļu iepriek­šēju apskati.

Es vienmēr esmu bijis šādu vecu, retu lietu cienītājs un tāpēc arī šoreiz nolēmu nepalaist šo gadījumu un aiziet vismaz apskatīt šīs lietas, ja arī tās nebūtu vērts pirkt.

Nākošajā dienā es ierados Antenes ielā 9.

Lai gan bija diezgan agra rīta stunda, dzīvoklī jau bija ieradies vesels bars apmeklētāju un pat apmeklētājas, aizplīvurotas dāmas, atbraukušas lepnās ekipāžās, zīda tērpos, ar lielu ziņkāri un apbrīnu apskatīja šī dzīvok­ļa tiešām lielisko, grezno iekārtu.

Vēlāk es sapratu šo dāmu izsalkušo ziņkāri un izbrīnu. Aplūkojis visu sīkāk, es viegli nojautu, ka atrodos kāda bagātnieka mīļākās dzīvoklī. Te bija augstāko aprindu dāmas, kuļ-ām visvairāk pasaulē interesēja to sieviešu mājas iekārta un dzīve, kuru ekipāžas dienu no dienas apšļaksta dubļiem viņu ekipāžas, kūpas tāpat kā viņas un blakus viņām abonē ložas Lielā un Itāļu Operā, un kuras visas Parīzes priekšā lepojas ar sava skaistuma uzbāzīgo greznumu, ar savām dārglietām un dēkām.

Tā, kuļ-as dzīvoklī es nupat atrados, bija mirusi, — un nu pat nevainojamām dāmām bija izdevība iekļūt viņas guļamistabā. Nāve bija izvēdinājusi šīs greznās mītnes neseno savdabīgo gaisu, un bez tam viņām bija izdevība aizbildināties, ja vispār tāda aizbildināšanās vajadzīga, ka viņas ir atnākušas tīri vienkārši uz ūtrupi, nekā nezinādamas par šo lietu īpašnieci. Viņas lasījušas sludinājumu un nu ir atnākušas apskatīt pārdodamās lietas, lai priekšlaikus kādas izvēlētos. Kas varēja būt dabiskāk un nevainīgāk? Bet viss tas tomēr viņām ne­liedza starp šīm skaistajām lietām pētīt un meklēt pēc kurtizānes dzīves pēdām, jo par viņas dzīvi tās, droši vien, bija dzirdējušas brīnišķīgus nostāstus.

Bet, diemžēl, mistiskie noslēpumi bija miruši līdz ar dievieti, un, neskatoties uz visu lielo ziņkāri, šīm dāmām atklājās tikai tas, ko pārdeva pēc šo dārgo lietu īpašnie­ces nāves, bet ne tas, kas tika pārdots, viņai dzīvai esot.

Tomēr pirkšanas izvēle bija plaša. Atstātais manto­jums bija ārkārtīgi vērtīgs: bija rožu koka mēbeles, bija Sevras un ķīniešu vāzes, Saksijas statujas, zīds, samts, iašūvumi, — viss pārpilnībā.

Es klīdu pa istabām un vēroju augstās apmeklētājas, kūpas bija atnākušas agrāk par mani. Viņas iegāja kā­dā istabā, kūpas sienas bija noklātas ar zīdu, un kūjā arī es gribēju iegriezties, kad viņas nāca ārā, smaidīda­mas un it kā savas ziņkāres kaunēdamās. Tas mani ieziņ- kāroja, un es nekavējoties iegāju istabā. Tā bija ne­laiķes ģērbistaba; neskaitāmos sīkumos te runāja no­mirējas izšķērdība.

Uz liela galda vizuļoja un laistījās visādas bagātības. Tā bija lieliska sudraba un zelta lietiņu kollekcija, ko nebi.ja iespējams iegūt uzreiz, tā bija krāta ilgāku laiku, un to nebija sākusi un beigusi viena un tā pati roka.

Mani nemulsināja šīs sievietes ģērbistaba, un ar lab­patiku es aplūkoju visus sīkumus; uz visām šīm zelta uu sudraba daiļajām lietiņām es pamanīju iegravētus da­žādus iniciāļus un vapeņus.

Es apskatīju visas šīs lietas, un katra no tām man stāstīja par atsevišķu kauna darbu, kas pastrādāts pie šīs nabaga meitenes, un man bija jāatzīst, ka Dievs, aizsaukdams viņu no šīs pasaules un neatļaudams viņai te nodzīvot līdz parastajam kurtizānes nelaika vecumam, ir labi darījis.

Un, patiesi, kas gan ir skumjāks šai pasaulē kā no­raudzīties pāragrā vītumā, sevišķi sievietes! Tajā nav nekāda lepnuma un tas neizraisa līdzjūtības. Daudz pa­tīkamāk ir klausīties vaidos par nelietderīgi nodzīvotu mūžu nekā par vieglprātīgi izšķiestu naudu. Es pazinu kādu vecu, elegantu sievieti, kuj-a reiz bija bijusi „jaut­ra" un kurai no viņas pagātnes tik vien bija palicis kā tikai viņas meita, tikpat daiļa kā kādreiz māte, kā mē­dza teikt viņas laika biedri. Šo nabaga meiteni, uz ku­ru māte nekad nebija sacījusi: „Tu esi mans bērns," sauca par Luīzi. Vienīgais, ko māte viņai mūžīgi atgā­dināja, bija rūpēties par viņu vecumdienās, tāpat kā māte rūpējusies par viņu bērnībā; un, juzdama pienā­kumu pret savu māti, šis nabaga radījums pārdevās bez kaisles, bez prieka un baudas, it kā tā būtu strādājusi kaut kuru darbu, ko tai būtu iemācījuši.

Izlaidīga dzīve, izvirtība, kas viņu pavadīja jau no ma­zotnes, ar savu pastāvīgi ncizzūdošo slimīguma sajūtu, šai meitenē izdzēsa izpratni par labu un ļaunu, kas vi­ņai bija gan varbūt Dieva dota, bet ko attīstīt un stip­rināt nevienam neienāca prātā.

Es nekad neaizmirsīšu šo meiteni, kas pastaigājās pa ■bulvāri gandrīz katru dienu vienā un tai pašā laikā, sa­vas mātes pavadīta tikpat noteikti un pastāvīgi, kā to darītu katra cita īsta māte ar savu meitu. Es biju to­reiz vēl ļoti jauns, un gandrīz nekā man nebija ko iebilst pret šo mūsu dienu vieglo morāli. Bet atminos arī ļoti labi to, ka šīs nejēdzīgās rūpes modināja manī pretīgu­mu un nicināšanu.

Un nevienai no gadīgajām jaunavām nebija tik ne­vainīga un sāpju pilna seja kā šai meitenei. Viņa bija kā pats skumju izpaudums.

Kādu dienu tomēr šīs meitenes seju apgaismoja prie­ka stars. Šai izlaidības gaisotnē, kufā māte viņu turēja un uzraudzīja, likās, ka Dievs tai atstājis vienu aplai- mojumu. Un kādēļ gan lai Dievs, kas viņu bija radījis bez pretestības spēka, būtu liedzis viņai mierinājuma vel­dzi, nesot savas dzīves mokpilno nastu? Reiz viņa sajuta, ka ir kļuvusi grūta, un viss, kas vēl viņā bija uzglabā­jies nesamaitāts, saviļņojās priekā. Dvēselē mājo dīvai­nas pretrunas. Šo savu prieku Luīze steidzās izstāstīt mātei. Uzticēšanās apkauno, bet mēs neizklāstām pa­tīkamus grēkus, mēs stāstām patiesus notikumus, kuņis, bez šaubām, būtu labāk pārlaist klusībā, ja mēs nedo­mātu, ka ir nepieciešami laiku pa laikam parādīt mo­cekļu ceļu, ko iet tie, kas nolādēti bez uzklausīšanas, kas notiesāti bez sprieduma! Tas apkauno, bet šī māte at­bildēja, ka viņām divām jau tik tikko pietiek maizes, ka šādi bērni vispār lieki, bet grūtniecība — pazaudēts laiks.

Nākošā dienā pie Luīzes ieradās vecmāte. Luīze no­gulēja gultā dažas dienas un kļuva vēl bālāka un vār­gāka nekā agrāk.

Pēc trim mēnešiem kāds kungs apžēlojies par viņu un gribējis morāliski un fiziski viņu atgriezt uz godīga dzīves ceļa; bet pēdējais trieciens bija pārāk smagi gū­lies uz viņas veselību, un viņa ar to pašu nomira.

Māte vēl dzīvo. Kā? To tikai Dievs zina. Šis dzīves stāsts man iešāvās prātā tai brīdī, kad aplūkoju dažādos sudraba tualetes piederumus, un, kā redzams, biju ļoti nogrimis domās. Laiks bija aizskrējis, istabā biju pa­licis vairs tikai es viens un sargs, kas, stāvēdams pie durvīm, mani nopietni novēroja.

Es piegāju pie šī sarga, kas laikam apšaubija manu godīgumu.

— Vai jūs man nevarat pateikt, — es tam jautāju, — kas te dzīvoja?

— Margerita Gotjē.

Es pazinu šo meiteni pēc vārda un izskata.

— Kā! — es izsaucos. — Margerita Gotjē mirusi?

— Jā, kungs.

— Kad?

— Būs jau nedējas trīs pagājušas.

— Bet kāpēc atļauts apskatīt viņas dzīvokli?

— Kreditori domā, ka tā vairāk ienesīs ūtrupe

— Viņai tātad bija parādi?

— Ļoti lieli, kungs.

— Vai ūtrupē ieņemtās summas tos segs?

— Bagātīgi! Vēl paliks pāri.

— Kam paliks pārpalikums?

— Ģimenei.

— Vai viņai bija ģimene?

— Laikam gan.

— Pateicos kungs!

Sargs, pārliecinājies par maniem nevainojamiem no­domiem, paklanījās, un es aizgāju.

— Nabaga meitene, — es nodomāju, iedams mājup — viņas nāves stunda ir bijusi skumja, jo viņas pasaulē draugi ir tikai tad, kad viss ir labi. — Un mani sagrāba skumjas par Margeritas Gotjē likteni.

Daudziem varbūt liksies smieklīgi, bet es sajūtu zi­nāmu cienību pret šī tipa sievietēm, un es nedomāju, ka man jāmeklē kāds attaisnojums šīm savām jūtām.

Kādu dienu, kad es devos uz iecirkni pēc pases, es re­dzēju, ka divi policisti veda pa ielu kādu meiteni. Es nezināju, ko bija noziegusies šī meitene, zinu tikai te, ka viņa raudāja karstas asaras, skūpstot mazu bērnu, kuru tai policisti atņēma. Kopš tās dienas es vairs neuzdrīkstos nopaļāt sievieti pēc pirmā acu uzmetiena.

Ūtrupe bija nolikta sešpadsmitajā. Viena diena bija iestarpināta vidū starp apskati un izpārdošanu, tā bija paredzēta priekškaru, portjeru un citu lietu noņemšanai.

Es nesen biju atgriezies no ārzemju ceļojuma. Gluži dabiski, ka es vēl nebiju dzirdējis par Margeritas nāvi, starp daudziem citiem jaunumiem, ko draugi parasti izpļāpā, atgriežoties pēc ilgākas prombūtes. Margerita bija skaista, tas tiesa, bet cik sensāciju pilna ir šādu sieviešu dzīve, tik nenozīmīga viņu nāve. Tās ir saules, kas lec un noriet bez sevišķa spožuma. Kad šādas sie­vietes mirst jaunas, par viņu nāvi mīļākie uzzin visi vienā reizē, tāpēc ka Parīzē visi kādas pazīstamas sievie­tes mīļākie ir draugi. Viņi dalās par aizgājušo dažādās atmiņās, un tad viņu dzīve uzņem to pašu gaitu ko senāk, it kā nekas nebūtu noticis, pat ne tik daudz kā pūles nobirdināt kaut asaru.

Mūsu dienās jaunie cilvēki ap divdesmit piecu gadu vecumu reti kad raud un sēro, tā kā nevar prasīt, lai viņi to darītu par pirmo garāmgājēju. Raud un sēro ti­kai par vecākiem, kuji maksā par asarām, un arī tikai samērā ar summu, ko tie maksā.

Kas attiecas uz mani, tad es instinktīva maiguma, da­biskas iežēlas sagrābts, par ko jau es atzinos, tomēr domāju par Margeritas nāvi vairāk, nekā tā varbūt pel­nīja, jo uz viņas dažādajiem tualetes piederumiem ne­bija neviena mana iniciāļa.

Es atcerējos, ka bieži bijn sastapis Margeritu Elizijas laukos, kur viņa katru dienu mēdza vizināties mazā zilā karietē, ko vilka divi lieliski skaisti sirmi zirgi. Mar­gerita jau toreiz es saskatīju kaut ko tādu, kas nepiemīt viņas šķiras sievietēm, kaut ko tādu, kas liecināja par skaistumu, kas piemita viņai vienīgai.

Šos nelaimīgos radījumus, izejot ļaudīs, vienmēr kāds pavada.

Tā kā vīrietis nebaidās iekļūt valodās, redzēts viņu sabiedrībā, bet viņas baidās vientulības, tad viņas pa­staigājoties ņem līdz vai nu savas mazāk laimīgās drau­dzenes vai arī vecas dāmas, kas neatlaidīgi rūpējas par savu eleganto ārieni un pie kuļ*ām vienmēr var griezties pēc informācijas par viņas ceļa biedri.

Margerita tā nemēdza darīt. Elizijas laukos viņa bija redzama savā karietē viena bez pavadoņiem, un ar sa­vu izturēšanos viņa negrieza uz sevi nekādas sevišķas vērības. Atlaidusies savā karietē pēc iespējas dziļi, zie­mu ietinusies kažokā, vasaru ģērbusies vienkāršos tēr­pos, viņa, kaut gan ceļā sastapa daudz pazīstamu, uz­smaidīja vienīgi nedaudziem, un tā smaidīt kā viņa varē­ja tikai karaliene.

Viņa nebraukāja šurp un turp pa Elizijas lauku ceļu kā citas. Viņa izbrauca cauri mežam, atstāja karieti, kādu stundu pastaigājās un, atgriezusies pie savas ka­rietes, steidzīgi devās mājup.

Es atcerējos visus šos sīkumus, kuju aculiecinieks tik bieži biju bijis, un apraudāju šīs meitenes nāvi, kā ap­raud skaista mākslas darba bojāeju.

Neticu, vai varētu sastapt valdzinošāku skaistumu par to, ar kādu bija apveltīta Margerita.

Viņa bija slaida auguma un diezgan sausa, bet šo nepilnību viņa prata mākslinieciski apslēpt ar sava ap­ģērba krokām. Viņas brīnišķīgā galva bija rets dārgums.

Iedomājieties daiļā sejas ovālā melnas acis, bet virs tām — asu uzaču loku, it kā iezīmētu; gājās acu skropstas met ēnu uz viegli sārtiem vaigiem; taisns, plāns deguns, ar mazliet ieplēstām jūtīgām nāsīm; dai­ļi veidota mute, kūpas kairās lūpas aizsedz baltos zobus; āda — samtaini maiga; tāda bija šī burvīgā galviņa.

Mati bija ogļu melnumā un kupli, ar tiem nebija ap­segti tikai ausu galiņi, kur mirdzēja divi briljanti, katrs četri vai pieci tūkstoši franku vērtībā.

Kā tas varēja būt, ka kaislā dzīve nebija laupījusi Mar­geritas sejai jaunavīguma un pat vēl bērnišķīguma iz­teiksmi?

Margeritai piederēja brīnišķīga, Vidāla zīmēta, ģīmetne. Pēc viņas nāves dažas dienas šī ģīmetne atradās manā rīcībā, šis zīmējums bija tik apbrīnojami līdzīgs dzīva­jai Margeritai, ka tajā atdzīvojās visi viņas smalkie vaibsti, kuļ-us es biju jau piemirsis.

Dažus sīkumus, par kubiem es runāju šinī nodaļā, es izzināju tikai krietni vēlāk, 'bet es rakstu par viņiem tū­līt, lai vēlāk, kad iesāksies šīs sievietes dzīves stāsts, vairs nebūtu jāatgriežas pie tiem.

Margeritu varēja sastapt visos lepnākajos izrīkoju­mos, vakarus viņa pavadīja vai nu teātros vai ballēs. Katrā pirmizrādē viņa bija redzama savā ložā ar trim lietām, no kupām tā nekad nešķīrās: lorneti, konfekšu kārbiņu un kamēliju pušķīti.

Divdesmit piecas dienas mēnesī šīs kamēlijas bija baltā, bet pārējās piecas dienas sarkanā krāsā; ne­viens nezināja, kāpēc šīs krāsas mainījās, un es pieminu to, necenzdamies šos iemeslus atminēt; arī citi šī teātpa pastāvīgie apmeklētāji un viņas draugi to tāpat bija ievērojuši kā €St