Fons, izpildījis savu pienākumu pret pavalstniekiem, ērti atlaidās atpūtas krēslā; tika atnests «Baltais zirgs»; kamēr atkorķēja vēl neiesākto pudeli, nama­tēvs labpatikā čāpstināja lūpas un lika man saprast, ka tagad, kad apnicīgās valsts lietas laimīgi nokārto­tas, mēs varēsim iedzert pa īstam.

Un tā turpmākās divas stundas pagāja nepār­trauktā dzeršanā; mēs gari un plaši līdz pēdējam sī­kumam pārspriedām dažādus aizraujošus tematus, kā, piemēram: ar kāda tipa šauteni vislabāk šaut ziloni, no kā gatavo viskiju «Baltais zirgs», kāpēc es neēdu pusdienas Bakingemas pilī, — un tā joprojām.

Pēc tam Fona jautājumi un manas atbildes nerai­sījās vairs tik skaidri un gludi, kā mēs to būtu vēlē­jušies, un Fons pasauca savu orķestri, maldīgi domā­dams, ka stipra dzēriena postīgo ietekmi var izlabot ar maigu mūziku. Orķestris ienāca pagalmā un krietni ilgi spēlēja un dejoja, bet Fons pavēlēja taisīt vaļā otru «Baltā zirga» pudeli, lai pienācīgi atzīmētu or­ķestra ierašanos. Beidzot mūziķi nostājās puslokā, vidū iznāca kāda sieviete un šūpodamās, kājas švī- kādama, griezās dejā un dziedāja spalgā, sērā balsī.

Es nesapratu dziesmas vārdus, bet tā bija neparasti skumja dziesma un atstāja dziļu iespaidu uz mani un arī uz Fonu. Galu galā Fons, slaucīdams asaras, dus­mīgi pavēlēja orķestrim spēlēt ko citu. Mūziķi ilgi apspriedās, tad rāva vaļā kādu melodiju īstā kongas dejas ritmā. Melodija bija tik jautra un aizrautīga, ka tūlīt izkliedēja mūsu skumjas, — pēc brīža es ar kāju situ līdzi takti, bet Fons ar viskija glāzi rokā ņē­mās vadīt orķestri. Fona viesmīlības un jaukās mūzi­kas iespaidā man radās kāda doma.

Pirms dažām dienām tu man parādīji jūsu tau­tas deju, atceries? — es sacīju.

Tā jā, — Fons piekrita, apspiezdams žagoša- nos.

Tas ir labi. Vai gribi, lai šovakar tev iemācu eiropiešu deju?

Ak, mans draugs, — Fons starodams iesaucās un apkampa mani, — jā, jā, diži gan, tu pamāci mani. Jā, mēs tūlīt iesim uz dejas māju.

Grīļodamies mēs piecēlāmies kājās un gājām uz de­jas māju. Kad nonācām tur, es pārliecinājos, ka Fo­nam tomēr bijis gaužām grūti noiet piecdesmit jardus, jo viņš, galīgi aizkusis, atkrita izrotātajā troņa krēslā.

— Tu vispirms pamāci tos mazmazļaudis, — viņš teica un pameta ar roku uz virsaišu un padomnieku pūli, — pēc tam es iešu dejot.

Es pavēroju mulsi mīņājošos virsaišus un padom­niekus, kurus man vajadzēs apmācīt, un nospriedu, ka kongas sarežģītākās daļas — džigas viņiem gan lai­kam nebūs pa spēkam. Jānudien, es jutu, ka pat man tās būs par grūtu. Un tā es nolēmu, ka pietiks, ja pa­rādīšu viņiem tikai pašu pēdējo daļu — to, kur visi dejotāji sastājas rindā, pieķeras cits citam, un tas, kurš atrodas priekšgalā, ved visus dejas solī apkārt zālei.

Visa dejas māja noklusa, kad es paaicināju pie se­vis divdesmit divus padomniekus, šis klusums bija tik dziļš, ka varēja dzirdēt tērpu čaukstoņu, kad vīri nāca. Es viņus nostādīju rindā aiz sevis tā, lai viņi cits citam turētos pie vidukļa, tad pamāju orķestrim, kas ar lielu pacilātību rāva vaļā savu mūziku kongas ritmā; mēs sākām dejot. Pirms tam es saviem skol­niekiem biju iestāstījis, ka viņiem jāizpilda katra mana kustība, un to viņi cītīgi darīja. Taču drīz man bija jāatzīst, ka tas, ko es zināju par kongu, kaut kur pagaisis no atmiņas — vainīgs tur bija Fona vīns; es spēju atcerēties tikai, ka kaut kur, kaut kad kāja jā­izmet uz sāniem. Orķestrim raujot uz nebēdu, mēs riņķojām apkārt un apkārt dejas laukumam: viens, divi, trīs — met; viens, divi, trīs — met! Maniem skolniekiem nebija grūti izpildīt šo vienkāršo kustību, un mēs lieliskā stilā dejojām apkārt laukumam, dejo­tāju greznie tērpi ritmā čaukstēja vien. Es skaitīju soļus un vajadzīgajā brīdī uzsaucu: «Met!» — tā viņiem bija vieglāk un saprotamāk; acīmredzot viņi manus kliedzienus uzņēma kā nepieciešamu dejas

Изображение к книге BAFUTAS PĒDDZIŅI

sastāvdaļu, kaut ko līdzīgu reliģiskam piedziedājumam, jo tūlīt visi kā viens sāka kliegt līdzi. Uz mūsu cienī­jamiem skatītājiem deja atstāja milzīgu iespaidu: sa­jūsmā kliegdami, daudzi Fona svītas locekļi, kādas četrdesmit viņa sievas un vairāki lieli bērni metās mūsu pulkā, lai pievienotos dejotājiem, un ikviens, kas stājās rindas galā, uzņēma arī piedziedājumu.

Viens, divi, trīs — met! — auroja padomnieki.

Viens, divi, trīs — ī-ī-ā! — brēca sievas.

Vie, di, tri — ī-ī-ī! — spiedza bērni.

Arī Fons vairs nespēja palikt vienaldzīgs, redzot tādu jautrību. Ar pūlēm viņš norausās no troņa un, no katras puses balstīts, iestājās dejotāju rindā; jā­saka gan, ka viņa kājas izmetieni īsti labi nesakrita ar manām un pārējo dejotāju ritmiskajām kustībām, tomēr viņš dejoja ar lielu aizrautību.

Es vadīju savu pulku apkārt un apkārt dejas lau­kumam, līdz man pašam noreiba galva un likās, ka no kāju spērieniem un kliedzieniem dreb un grīļojas visa māja. Man bija nepieciešams ieelpot svaigu gaisu, tāpēc es vedu dejotājus ārā pagalmā. Garu garā dejotāju virtene nu līgoja augšā un lejā pa kāp­nēm, pāri pagalmiem, cauri vaļējām būdām — it vi­sur, kur vien bija kāda brīva eja. Orķestris izrādījās sava uzdevuma augstumos: tas skrēja mums nopakaļ, kur vien mēs iegriezāmies, mūziķiem sviedri lija auma­ļām, bet viņi ne mirkli nepārtrauca spēlēt. Es biju galīgi zaudējis virziena izjūtu un pats nezinu, kā man palaimējās savus dejotājus ievadit atpakaļ dejas mājā; tur mēs visi aizelsušies, smiedamies sakritām cits ci­tam virsū lielā kaudzē. Fons, kas jau dejas laikā bija divas trīs reizes pakritis, tagad piekusis, laimē staro­dams, tika aizvadīts atpakaļ uz troņa krēslu.

Nu, diža tāda deja! — viņš jūsmoja. — Diža, diža!

Tev patīk? — es vaicāju, cīnīdamies pēc elpas.

Ai, ai, man dikti patīk, — Fons nešaubīgi apgal­voja, — tev tik ir iekšā — nekad es neredzēju eiropieti dejojam tā kā tu.

Par to nebūtu ko brīnīties, jo tikai retais eiropietis pavada savu dārgo laiku Rietumāfrikā, lai mācītu kongas deju iezemiešu virsaišiem un viņu galminie­kiem. Es nešaubīgi varu apgalvot: ja kāds eiropietis būtu redzējis, kā es izpildīju šo deju, viņš man pār­mestu, ka pusstundas laikā baltā cilvēka prestižu esmu iedragājis smagāk nekā jebkurš cits visā Rietumāfri­kas vēsturē.

Toties mana konga laikam gan nostiprināja manu prestižu Fona un viņa galma acīs.

Viens, divi, trīs — met! — Fons arvien vēl at­cerēdamies murmināja. — Tā tik ir diža dziesma!

Tā ir tāda sevišķa dziesma, — es sacīju.

Ak tā! — Fons izsaucās, mādams ar galvu. — Bet diža gan.

Fons vēl kādu laiku pasēdēja uz troņa, iegrimis do­mās; orķestris atkal sāka spēlēt, un dejotāji izgāja dejas laukumā; es jau biju kaut cik atvilcis elpu un sajutos lepns un apmierināts, kad piepeši Fons it kā pamodās un nodeva kādu rīkojumu. No pūļa atdalījās gadus piecpadsmit veca meitene un tuvojās paaug­stinājumam, kur mēs sēdējām. Meitene bija pilnīga auguma, noziedusies ar eļļu, ka spīdēja vien; kailo augumu sedza vienīgi šaurs gurnauts, tā ka viņas sie­višķīgie daiļumi nevienam neradīja nekādas šaubas. Kautri smaidīdama, meitene pienāca mums klāt, Fons paliecās uz priekšu, lai satvertu viņu aiz rokas. Ar spēju rāvienu un vēzienu viņš iesvieda meiteni man klēpī, un tur viņa tagad sēdēja, kratīdamās aiz smiek­liem.

Tā sieva ir priekš tevis, — Fons sacīja, majestā­tiski novēcinādams milzīgo roku, — viņa ir skaista. Mana meita. Tu viņu precē.

Teikt, ka es biju pārsteigts, nozīmē nepateikt neko, — es biju briesmīgi pārbijies. Namatēvs tagad atradās tai svētlaimīgajā jūtoņā, kurai parasti seko dusmu iz­virdums, un es sapratu, ka man sava atteikšanās jāiz­saka tik taktiski, cik vien iespējams, lai nesabojātu to labo noskaņu, ko šovakar biju sasniedzis. Es bezpalī­dzīgi pavēros visapkārt un pirmoreiz ievēroju, cik daudziem vīriem pūlī ir šķēpi. Orķestris bija pabeidzis spēlēt, un visu skatieni pievērsās man. Fons raudzījās manī stiklainām acīm.

Es nezināju, vai Fons patiešām atdeva man savu meitu par sievu vai arī aiz šī vārda slēpās cits — mazāk respektējams piedāvājums. Lai kā arī būtu, man bija jāatsakās — kaut vai tāpēc vien, ka šī mei­tene nebija manā gaumē. Es aplaizīju lūpas, nokrek­šķinājos un darīju, ko varēju. Vispirms es laipni patei­cos Fonam, ka viņš man tik žēlīgi piedāvā savu labi ieeļļoto meitu, kuras prāvais svars šai brīdī smagi nospieda manus ceļgalus.

Tomēr, kā Fonam labi zināms, es bildu tālāk, ma­niem tautiešiem ir muļķīgi paradumi — tā tas nu reiz ir —, un tāpēc — ari to Fons zina — Anglijā vīrietim nevar būt (kaut arī viņš to ļoti vēlas) vairāk par vienu sievu. Uz to Fons viszinīgi pamāja ar galvu. Lūk, šī iemesla dēļ, es turpināju, esmu spiests atraidīt Fona ārkārtīgi augstsirdīgo priekšlikumu, jo man An­glijā jau ir viena sieva, un tas būtu nelikumīgi, kā arī man pašam bīstami, ja es atvestu sev vēl otru sievu. Ja es vēl nebūtu apprecējies, es aizrautīgi runāju, es neko tā nevēlētos kā pieņemt Fona piedāvājumu ap­precēt viņa meitu, lai pēc tam līdz mūža galam pa­liktu uz dzīvi Bafutā.

Man par lielu atvieglojumu, pūlis šo runu uzņēma ar dedzīgiem aplausiem, un Fons mazdrusciņ aprau­dājās, ka viņa izlolotais sapnis nevar rast piepil­dījumu. Kamēr troksnis nebija norimis, es izlaidu no klēpja savu melnīgsnējo meiteni, viegli uzplāju viņai pa muguru, un viņa smiedamās atgriezās dejas lau­kumā.

Es jutu, ka labu attiecību nodibināšanā šai vakarā esmu paveicis pietiekami, tāpēc ieteicu svinības beigt. Fons ar savu svītu pavadīja mani līdz lielajam pa­galmam un izteica vēlēšanos saņemt mani ap vidu un vēlreiz kopā nodejot Darela kongu. Pūlis tūlīt stājās aiz manis, mēs dejojām šķērsām pāri pagalmam, iz­mēzdami kājas un aurodami tā, ka augļu sikspārņi iz­bijušies spruka ārā no mango kokiem un jūdzēm tālu visi suņi rēja kā negudri.

Trepju galā mēs ar Fonu atvadījāmies, aizgrābti līdz asarām; es noskatījos, kā mani dejotāji kā nu kurš prazdams aizdejoja kongu atpakaļ pāri visam pagal­mam. Tad es uzkāpu tos septiņdesmit piecus pakāpie­nus un ar ilgošanos domāju par gultu. Augšā mani sagaidīja neapmierinātais Bens ar lukturi rokā.

Ser, tur atnākt mednieki, — viņš teica.

Ko, tik agrā stundā? — es pārsteigts jautāju, jo pulkstenis radīja pari trim.

Jā, ser. Vai man teikt, lai viņi iet prom?

_— Vai viņi atnesuši dzīvniekus? — es dedzīgi ievai­cājos cerībā ieraudzīt dažus retus eksemplārus.

Nē, ser. Viņi gribēt runāt ar masa.

Labi. Ved iekšā, — es atbildēju, atlaizdamies krēsla.

Pēc brīža Bens ieveda pie manis piecus jaunus, ap­mulsušus medniekus, viņiem rokās bija šķēpi. Mednieki palocījās un pieklājīgi sveicināja. Acīmredzot viņi arī bija piedalījušies svētkos un dzirdējuši Fona runu, un, tā kā viņu ciems atradās patālu, nolēmuši pirms at­griešanās mājās ar mani aprunāties, lai precīzi uzzi­nātu, kādi dzīvnieki man vajadzīgi.

Es uzslavēju viņu centību, izdalīju cigaretes un at­nesu grāmatas un fotogrāfijas. Mēs apskatījām tās ilgu laiku, es pastāstīju, kuri dzīvnieki man visvairāk vajadzīgi un cik es par tiem maksāšu. Mednieki jau grasījās iet prom, kad piepeši viens no viņiem ierau­dzīja uz manas gultas kādu zīmējumu, ko es viņiem netiku parādījis.

Masa vajadzēt šito vardi? — mednieks jautāja, rādīdams uz zīmējumu.

Es pavēros zīmējumā un tad jaunajā medniekā: lai­kam jau viņš runāja nopietni.

Jā, šis dzīvnieks man ļoti, ļoti vajadzīgs, — es atbildēju, uzsvērdams katru vārdu. — Vai tu to pa­zīsti?

Jā, ser, es to pazīt gan, — mednieks teica.

Es parādīju bildi pārējiem.

Apskatiet labi, — es sacīju.

Visi blenza uz papīra lapu.

Vai jūs patiešām pazīstat šo dzīvnieku, — es at­kal jautāju, pūlēdamies apvaldīt satraukumu.

Jā gan, ser, — viņi atteica, — mēs to zin pa­visam labi.

Es sēdēju, raudzīdamies medniekos kā būtnēs no ci­tas pasaules. Mani pārsteidza un satrauca, ka viņi nejauši bija pazinuši zīmējumā attēloto dzīvnieku, ko es jau tik sen kāroju iegūt, manuprāt, pašu ievēroja­māko abinieku, kuru zinātnieki pazīst kā Trichobatrachus robustus, bet pārējie cilvēki sauc par mataino vardi.

Te vajadzīgs neliels paskaidrojums. Jau savā iepriek­šējā Kamerūnas apmeklējumā es biju karsti vēlējies noķert kādu no šīm brīnumvardēm, bet man nelaimē­jās. Toreiz es darbojos līdzenuma mežos un visi med­nieki, kuriem es tiku parādījis šo zīmējumu, noteikti apgalvoja, ka tādas vardes vispār nav. Viņi skatījās uz mani ar nožēlu, kad es pastāvēju uz savu, lieku reizi pārliecinājušies par baltā cilvēka dīvaino, nepār­spējamo muļķību, jo ikvienam taču zināms, ka vardei nav matu. Zvēriem ir vilna, putniem ir spalvas, bet vardēm ir tikai āda — vairāk nekas. Tā kā viņiem bija pilnīgi skaidrs, ka tāda dzīvnieka vispār nav, viņi arī nepapūlējās to sameklēt, kaut arī es biju apsolījis augstu atlīdzību par tā noķeršanu. Kāda jēga meklēt kaut kādu iedomātu neradību — matainu vardi? Es tiku pavadījis mežā daudzas nogurdinošas naktis, bra­dādams augšup un lejup pa strautiem, meklēdams šo nenotveramo abinieku, taču bez panākumiem; galu galā man bija jāatzīst, ka grāmatām nevar ticēt un ka medniekiem bijusi taisnība: tāds radījums zemienes mežos nav sastopams. Es biju vīlies savās cerībās at­rast mataino vardi, jo zemienes mednieki par mani atklāti zobojās ikreiz, kad es par to ieminējos, tāpēc savā otrajā izbraukumā es vairs nerādīju iezemiešiem šo zīmējumu, jo biju iedomājies, ka arī kalnu med­nieki mani izsmies. Sā iemesla dēļ mani tik ļoti pār­steidza un satrauca jaunā mednieka nejaušais atklā­jums: viņš uzreiz pazina šo reto, neparasto dzīvnieku un pie tam vēl jautāja, vai es to vēlētos iegūt.

Es sīki izjautāju medniekus, satraukumā drebēdams kā medību suns, kas uzdūries uz svaigām pēdām. Jā, viņi pazīstot šo dzīvnieku, mednieki jau trešo reizi ap­galvoja; jā, tam esot mati; jā, to varot viegli noķert. Kad es iejautājos, kur tas atrodams, viņi tikai novē- cināja ar rokām, kas nozīmēja, ka mežos to ir papil­nam. Iededzies cerībā, es jautāju, vai viņi zina kādu noteiktu vietu, kur vardes var atrast. Jā, viņi zinot kādu «mazu ūdeni» dažas jūdzes atstatu, tur vienmēr naktīs varot redzēt dažas matainās vardes.