NAKTS FLORENCĒ

Изображение к книге NAKTS FLORENCĒ

DAŽI VĀRDI PAR ITĀLIJU

Atļaujos sev šo teikumu, kas daudziem skanēs kā paradokss — „Tautas nav vainīgas pie tā, ka viņa dzīvo verdzībā: brīvība vai verdzība ir atkarīgas no dažādiem topogrāfijas apstākļiem, kādos tās dzimušas."

Kādēļ induss nav brīvs? Kādēļ brīvs nav ēģiptietis? Kādēļ krievs nav brīvs? Kādēļ abas Amerikas vēl šodien ir melno tirgus?

Pametiet acis uz šo teritoriju masīviem.

— Brīvība ir Dieva gars, un Dieva gars, — saka Genēzis, — lidoja virs ūdeņiem.

Verdzība ir visur tur, kur plešas plaši, ūdeņu neizvagoti kontinenti.

Tā tas ir Indijā, kas stiepjas no Kalkutas līdz Persijas jūras līcim. Tā tas ir Ēģiptē, kas stiepjas no Mēness kalniem līdz Vidusjūrai. Tāpat arī ir Krievijā no Kaspijas līdz Baltijas jūrai. Ilgi tā pastāvēja Ziemeļamerikā, vēl ilgāk Dienvidamerikā, un neviens nevar pateikt, kad tā beigsies Āfrikā.

Pametiet acis uz pasaules karti un spriediet paši!

Tad apskatiet mūsu mazo Eiropu un salīdziniet to ar Āzijas masīvu, ar necaurejamo Āfriku un ar šīm divām Amerikām, kas stiepjas cauri abām Zemes puslodēm un ar republiku dibināšanu dod brīvības paraugu visai pasaulei.

Un tad šis neatdarināmais brīnums, ko sauc par Grieķiju.

Pasekojiet triju jūru kontūrām, kas apskalo tās šaurumus, pussalas un krastu klintis, paskatieties, cik daudz tur līču un reljefi veidotu zemes šaurumu.

Vai nav jāsaka, ka tie ņirb un vizmo uz kartes un ka visas šīs saliņas ir mazas Dēlos salas, gatavas kuru katru brīdi atrauties no jūras dibena, lai aizlidotu mākslas un zinātnes vēju virpuļos?

Atcerieties,-kā tā saslienas cīņā pret nekustīgo Āziju; viņa tai uzbrūk Argonautu braucienā; viņa to apvalda Trojas karā; Salamīnas kaujā viņa to uzvaroši atvaira un pakļauj sev Aleksandra Lielā laikā; viņa pieteic cīņu Austrumu jūteklībai, ierobežo poligāmiju un, atdodama sievietei dvēseli, ko tai liedz Višna, Džerids un Zaratustra, viņa padara to par vīrieša cīņasbiedru.

Lūk, ko ir izdarījusi tūkstoš līču zeme Grieķija, viskaistākā starp visskaistākajām, dievišķīga un tomēr jau cilvēcīga* uz ūdeņiem izplaukušais brīvības zieds; visaugstāko sasniegumu zeme, kurai neviena cita nav spējusi līdzināties un kuru ikvienai, kas gribējusi tuvoties skaistumam, ir vajadzējis atdarināt.

Pēc Grieķijas nāk Itālija, kura vairāk atgādina salu un kuru tāpat apskalo trejas jūras: Tirēnu, Adrijas jūra un Vidusjūra. Arī tā padzen savus ķēniņus un top republika, kas tikai tad vainago savus imperatorus, kad jau stāv uz savas materiālās un garīgās panīkšanas laikmeta sliekšņa.

Sabiedrisko normu kārtošanā tā ir darījusi vairāk nekā Grieķija. Grieķija aprobežojās ar koloniju dibināšanu; Roma ne tik vien kolonizē, bet arī adoptē, tā ievelk sevī tautas, sakausē nācijas; tā uzsūc visu pasauli, viss tajā sakūst: Austrumu kultūra un Rietumu barbarisms; tā uzceļ Panteonu visas pasaules dieviem; tad ar vienu rokas vēzienu satriec šo Panteonu līdz ar visām statujām un altāriem, lai ietu un nomestos ceļos uz Golgātas krustveidīgā brīvības koka pakājē.

Un tad šī krusta paēnā jūs redzat dzimstam republikas citu pēc citas.

Kur tās radās vispirms?

Piekrastēs.

Jau kopš Solona laikiem ir novērots, ka jūrnieki ir visneatkarīgākie ļaudis: jūra, tāpat kā tuksnesis, ir patvērums pret tirāniem. Tas, kurš pastāvīgi atrodas starp ūdeni un debesīm neaptveramas bezgalības.- priekšā, neatzīs citu kungu kā vienīgi Dievu.

Tā, lūk, arī Venēcija, kas nav pat cietzeme, bet tikai salu savienība, ar brīvības karogu rokā iet kā pirmā.

Kas ir tās tauta? Dažas nabadzīgas Akvilejas un Padujas dzimtas, kas bēga no Atillas, šā Āzijas masīva briesmoņa.

Sākumā katra sala, kā nu prazdama, ved savu atsevišķu dzīvi, bet 697.gadā visas salas apvienojās un ievēlēja kopīgu vadoni. Vēl labu laiku Venēcija atzīst Austrumimpērijas virskundzību, bet X gadsimta sākumā tā salauž savas robežas un pakļauj sev Istrijas un Dalmācijas piekrastes pilsētas.

Adrijas jūras valdniecei seko Piza: kopš 888.gada tā top par patstāvīgu republiku ar savu pārvaldi un drīz vien izvēršas par vienu no varenākiem Itālijas tirdzniecības centriem; atņem vienu daļu Sardlnijas arābiem, otru dženoviešiem, dabūn no pāvesta Korsiku, iekaro Palermo, Baleāru salas un Elbu, izkaulē sev privilēģiju nodibināt faktorijas Konstantinopolē, Tirā, Laodisā, Tripolē un Ptalemajā.

Un tomēr Pizai bija jāpanīkst un jākrīt, jo, aizmirsusi savus pirmsākumus, tā kļuva imperiālistiski varaskāra — īsta gibelīnu partijas pilsēta, tādēļ arī, lai nožņaugtu vareno renegātu, pret to apvienojās četras gvelfu pilsētas: Pistoija, Luka, Sienna un Florence.

Tad tālāk — Dženova. Piekļāvusies kalnu masīvam, kas to, līdzīgi augstai klinšu sienai, atdala no Lombardijas, tā bija lepna uz savu visskaistāko ostu Eiropā, jo tanī jau X gadsimtenī kuģi ņudzēt ņudzēja.

Tā kā tās noslēgtais stāvoklis to nodrošināja pret impērijas uzmākšanos, Dženova nodevās tirdzniecībai un dēku pilnai jūrniecībai ar tādu aizrautību, ka četrus gadu simteņus vēlāk viens no tās dēliem kļuva par jaunas pasaules atradēju. 936.gadā to noposta saracēņi, bet nav vēl pagājuši simt gadu, kad dženovieši sabiedrībā ar citiem pārstaigā ar uguni un zobenu Sardīniju, atmaksādami neticīgajiem par viņu iebrukumu Ligūrijā.

Kafaro, visvecākās, 1101.gadā sāktās un 1164.gadā pabeigtās hronikas stāsta, ka tai laikā, kad viņš rakstīja šo hroniku, dženoviešiem jau bijis savs maģistrāts no četriem vai sešiem locekļiem, kas saukušies par konsuliem un pārmaiņus dalījušies pilsētas pārvaldīšanā, palikdami savā amatā trīs vai četrus gadus.

Tik daudz par piekrastes iedzīvotājiem.

Kas attiecas uz Itālijas vidienas pilsētām, tad tās bija palikušas iepakaļ.

Brīvības dvesma, kas pāršalca piekrasti, bija gan sasniegusi Milānu, Florenci, Perūzu, Areko, bet šīm pilsētām trūka jūras, tas ir, to skatieni nepievērsās bezgalībai. Tās nevarēja sūtīt savus kuģus plašumā, kur vējiem ceļš, un kā marmora lauva, kas rotaļīgi ritina bumbu, tā impērija izstiepa pēc tām sava ķetnas.

Tā kā mūsu turpmākajā stāstā darbība noris Florencē, tad aplūkosim tuvāk šo pilsētu.

Kad Sulla, pakļaudams Tomai Itāliju, iegāja Etrūrijā, tā bija vēl vienīgā zeme, uz kuru neattiecās kolonizācijas un agrie likumi un kuras tauta vēl bija saglabājusi savu brīvību.

Laikā starp divām asiņainām kaujām imperators reiz apstājās kādā jaukā ielejā, kur tecēja upe ar daiļskanīgu nosaukumu, un še viņš dibināja

pilsētu, dodams tai vārdu — Flora, kuru drīkstēja izrunāt vienīgi Romas patricieši.

Tā radās Florence.

Divi no trīs lielākajiem pasaules dzejniekiem ir dzimuši uz auglīgas Etrūrijas zemes:

Vergīlijs — Mantujā,

Dante — Florencē.

Šī ir tā pati province, par kuru Makmvelli saka: „Para nata a resucitāre Je cose morte."

Sullas pilsētu, Mediči, Bokačio, Makiavclli, .Gvičardini, Ameriko Vespuči, Cimabu, Brunelieši Andre del Sārto un Leona X turpmāko dzimteni ieņēma un nopostīja Tolila un Narzes. Kārlis Lielais to atjaunoja 781.gadā.

Beidzot, lai paildzinātu tai ceu uz brīvību, Gotfrīds no Lotringijas, Toskānas marķīzs, nomira 1070.g., bet viņa sieva Beatrise — 1076.gadā, atstādami savai meitai Matildai mantojumā vislielāko lēni, kāds vien Itālijā jebkad ir bijis. Divas reizes precējusies, pirmo reizi ar Gotfrīdu Jaunāko un otru reizi — ar Bavarijas gvelfu, viņa šķīrās no pirmā un tāpat arī no otra vīra, novēlēdama visus savus īpašumus Sv.Pētera krēslam.

Florence tūdaļ sekoja Venēcijas, Pizas un Dženovas paraugam; tā kļuva par republiku tāpat kā Sienna, Pistoija un Areko.

Tanī laikā Itālija bija sašķēlusies divās lielās partijās: gvelfos un gibelinos.

Dažos vārdos paskaidrosim šo divu partiju vadošos principus.

1073.gadā mūks Hildebrants bija ievēlēts par pāvestu un, iesēzdamies Svētajā Krēslā, pieņēma Gregora VII vārdu.

Vācijā toreiz valdīja ķeizars Indriķis IV.

Gregors VII bija ģeniāls cilvēks, kurš patiesi reprezentēja kristīgās baznīcas, tas ir, demokrātijas domu. —

Apskatījies visapkārt Eiropā, viņš tur redzēja tautas mostamies — kā sējumi mostas pēc ziemas miega. Viņš arī saprata, ka viņa, kā Svētā Pētera pēcnācēja uzdevums ir ievākt šo brīvības ražu, kas izaugusi no Kristus vārda sēklas; lai emancipētu tautas, kuru priekšstāvis viņš bija, viņš nolēma pirmāmkārtām emancipēt pašu baznīcu.

Tāpēc 1076.gadā viņš publicēja dekrētu, ar kuru saviem pēcnācējiem noliedza Svētā Krēsla ieņemšanu saistīt ar kādas laicīgas varas gribu.

Ar šo dienu sākot Svētais Krēsls bija pacelts tādā pašā augstumā kā ķeizara tronis, un ja aristokrātijai bija savs cēzars, tad tagad tāds bija arī tautai.

Nekad vēl gadījums, liktenis vai augstāka vara nebija nostādījusi vienu otram pretī divus cilvēkus ar tik neatlaidīgu gribu.

Uz pāvesta dekrētu Indriķis IV atbildēja ar reskriptu. Romā ieradās viņa sūtnis, kurš pavēlēja valdonīgajam pontifiksam nolikt tiāru, bet kardināliem lika ierasties ķeizara galmā, lai tur nozīmētu citu pāvestu.

Starp garīgo un laicīgo varu bija sācies karš.

Gregors VII kā Olimpietis ļāva krist sava zibens bultām.

Ķeizar* smējās par ekskomunikāciju.

Un patiesi — abu cīnītāju spēki likās ļoti nevienādi.

Indriķis III bija atstājis savam dēlam milzīgu mantojumu, pirmkārt, visu feodālo varu Vācijā, šai klasiskajā feodālisma zemē; tad, otrkārt, pilnīgi noteicošu iespaidu visā Itālijā un, beidzot, tiesību iecelt un, protams, arī atcelt pāvestus.

Gregoram VII nebija nekā; viņam pat nebija noteikšana ne Romā, ne Baznīcā, kuru tas bija sacēlis pret sevi ar celibāta uzlikšanu priesteriem un vajādams tos Baznīcas locekļus, kas gribēja paturēt savas sievas vai piegulētājas.

Bet tur, kur trūka redzama spēka, radās neredzams varas atbalsts — sabiedriskā doma.

No visām pusēm vajāts bēglis tomēr palika uzvarētājs, kaut gan šim uzvarētājam viņa nāves stundā nebija pat akmens, ko palikt pagalvī, un viņš mira, teikdams šos vārdus, kas ļoti atgādināja Bruta pēdējo teicienu:

„Es mīlēju taisnību un ienīdu netaisnību, tāpēc arī mirstu trimdā. "Dilexi just it i am, et od iv i iniquitatem, propterea morior in exilio"

Bet ekskomunikācija nepalika bez sekām. Vācijas prinči sapulcējās Terburgā, un tā kā Indriķis IV dusmās bija pārkāpis savas varas robežas, kas viņam gan piešķīra tiesību uz investitūru, bet nevis uz iecelšanu, tā piedraudēja viņu atcelt uz to pašu tiesību pamata, ar kādām to bija izvēlējuši, ja viņš gada laikā nesamierinātos ar Svēto Krēslu.

Un viņam vajadzēja piekāpties. Kā grēku nožēlnieks ķeizars ieradās pie Romas vārtiem bez kareivjiem, bez karogiem, bez bruņojuma, tērpies ar virvi apjoztā svētceļnieku tērpā un basām kājām. Asti, Kremona, Milāna, Pāvija un Lodi redzēja viņu ejam garām un pārliecinājušās, cik bezspēcīga būtne ir tāds ķeizars bez sceptera un zobena, tās viņa acu priekšā lauza tam doto uzticības zvērastu.

Gandrīz vai visu atstāts Indriķis IV vienā kreklā, basām kājām trīs dienas nostāvēja sniegā Kanosas pils pagalmā. Tikai pēc trim dienām pāvests bija ar mieru viņu pieņemt.

Nākamajā dienā šīs abas valdošās varas — ķeizars un pāvests — kopīgi gāja pie dievgalda, pie kam pāvests lūdza Pestītāju pārvērst maizi indē, ja viņš būtu kādā ziņā vainojams.

Dieva vietnieks uzticēja lietas izšķiršanu Dieva tiesai.

Ķeizars atgriezās Vācijā. Tur viņš aizmirsa doto solījumu un to, ka bija dalījis svēto mielastu ar savu ienaidnieku.

Viņš iecēla Klementu III par pāvestu; sakāva vācu firstus, kas bija piedraudējuši to atcelt no troņa, kā uzvarētājs pārgāja Alpus un ieņēma Romu.

Bet tad Dieva lāsts, it kā atriebdams tā Kunga priesteri, gāzās par veco ķeizaru. Viņa vecākais dēls Konrāds, kuram tas bija piešķīris Romas karaļa titulu, sacēlās pret viņu.

Indriķis IV atņēma tam karaļvārdu un par viņa pēcnācēju iecēla savu otro dēlu.

Bet ķeizara ģimenē bija ieperinājies dumpīgs gars.

Šis otrs dēls, arī Indriķis, savukārt sacēlās un, vai nu būdams laimīgāks vai nelaimīgāks nekā viņā brālis, sagūstīja savu tēvu.

Tad bīskapi, kas bija tīri no simonijas grēka, izrāva sirmgalvim no rokām kroni, scepteri un karaļtērpu. Kad tēvs redzēja, ka pats dēls paceļ roku pret viņu, viņa žēlabas bija ne mazāk aizgrābjošas kā Cēzara vārdi:

„Tiklīdz es to ieraudzīju, savās sāpēs un tēva mīlestībā līdz sirds dziļumiem satricināts, es metos viņam pie kājām un lūdzu to pie viņa Dieva, viņa dvēseles svētības un goda atsacīties no sava nodoma un nesagandēt ar šo varmācības aktu savu sirdsapziņu un sava vārda labo slavu, jo kaut arī savu pārkāpumu dēļ es būtu izpelnījies tā Kunga sodību, bet nekad vēl dievības likums nav cēlis dēlus par tēvu grēku atriebējiem."

Šis lūgums, kas būtu varējis aizkustināt visniknāko ienaidnieku, neatra­da dēla sirdi; pamests bez visa kā, pat bez drēbēm, badā un aukstumā Indriķis ieradās Speierā un pieklauvēja pie Dievmātes baznīcas vārtiem; viņš pats bija to cēlis un tagad, atsaukdamies uz to, ka viņš prot lasīt un dziedāt, lūdza pieņemt viņu baznīcas apkalpē.

Bet mūki izturējās draudīgi un to padzina, un viņš devās uz Lježu, lai tur nomirtu kā visnožēlojamākais ubags, pie kam viņa apbedīšana tika liegta un tā miesas veselus piecus gadus trūdēja kādā pagrabā.

Un tā, lūk, ķeizars un pāvests, galvenie pretinieki šai cīņā, kas turpinās jau gadu simteņus un ilgi vēl šķels cilvēku cilti, abi nomira trimdā, viens Lježā, otrs Salernā, tālu no troņiem, uz kuriem tie reiz bija sēdējuši.

No šīs cīņas starp kroni un tiāru radās tie divi lielie nogrupējumi, kas bija par postu visai Itālijai.

Tie, kas nostājās pāvestu, tas ir, tautas pusē, pieņēma gvelfu vārdu, atvasinādami to no Saksijas hercoga Indriķa Lepnā brāļa dēla Bavarijas hercoga Gvelfa II vārda. Tie, kas pieslējās Indriķim IV, tas ir, aristokrātijai, saucās par gibelīniem pēc Vaiblingenas pils, kuras sinjors bija Švābu zemes hercogs, Fridriķa Hohenštaufena dēls Konrāds.

Florence tāpat kā citas pilsētas sašķēlās divās partijās, un šo partiju naids, kā liecina Dante, bieži krāsoja Arno ūdeņus sarkanus, tā kā lilijas kļuva sārtas.

Un tagad vēl pēdējo vārdu par šo Itāliju, šo Grieķijas meitu un Francijas māti, kuras skolēni mēs esam tiklab kara, kā arī politikas mākslā.