Aleksandrs Dimā (tēvs)
Trešais un ceturtais sējums, Kopoti raksti piecpadsmit sējumos
KARALIENES KAKLAROTA

Prologs

I
VECAIS ARISTOKRĀTS UN VIŅA MĀJZINIS

Bija 1874. gada aprīļa sākums, kad kādā pēcpusdienā, tā ap pulkstens trim, sirmais maršals Rišeljē, mūsu vecais paziņa, kad bija uzsvaidzinājis savu uzacu krāsu ar kādu smaržīgu esenci, atbīdīja spoguli, ko viņam turēja kambarsulainis — uzticamā Raftē pēcnācējs, bet ne vietnieks — un ar viņam tik raksturīgo sejas izteiksmi, galvu purinādams, teica:

— Nu, lūk, tagad izskatos labi.

Изображение к книге KARALIENES KAKLAROTAИзображение к книге KARALIENES KAKLAROTAИзображение к книге KARALIENES KAKLAROTA

Un, piecēlies no sava atzveltnes krēsla, viņš ar pirkstgaliem veikli nopurināja baltā pūdera putekļus, kas no parūkas bija nobiruši uz tā debeszilajām samta biksēm.

Kad viņš bija pastaigājis dažus soļus, lai ielocītu kājas, maršals teica:

— Pasaukt manu mājzini!

Pēc piecām minūtēm ieradās mājzinis, tērpies savā galā-livrejā.

Maršala sejas izteiksme kļuva nopietna, kā to prasīja pašreizējais stāvoklis.

— Es ceru, monsicur, — viņš teica, — ka jūs esat licis pagatavot mums labas pusdienas.

— Jā gan, monsicur.

— Es liku jums nodot manu viesu sarakstu, vai ne tā?

— Es ļoti labi iegaumēju to skaitu, monsicur. Pavisam deviņi viesi, man šķiet — es nebūšu kļūdījies?

— Ir starpība starp viesi un viesi, monsicur.

— Jā gan, monsicur, bet…

Maršals pārtrauca savu mājzini ar nepacietīgu, kaut ari kundziski apvaldītu žestu.

— Šis „bet", monsicur, nav nekāda atbilde, es to dzirdu nu jau astoņdesmit astoņus gadus, un ziniet, monsicur, kaut gan man ir ļoti nepatīkami jums to sacīt, ik reiz, kad es dzirdu vārdu „bet", tam seko kāda muļķība.

— Monsicur…

— Vispirms, cikos jūs mums klāsit galdu?

— Monsicur, pilsoņi pusdieno divos, garīdzniecība — trijos un aristokrātija — četros.

— Bet es, monsicur?

— Monsicur šodien sēdīsies pie galda pulksten piecos.

— Nu, nu! Piecos!?

— Jā, monsicur, kā pats karalis.

— Un kāpēc kā karalis?

— Tāpēc, ka sarakstā, ko man bija tas gods saņemt no monsicur, ir ari kāda valdnieka vārds.

— Nu nē, monsicur, jūs maldāties, mani šīsdienas viesi ir tikai vienkārši augstmaņi.

— Monsicur, bez šaubām, ir iepaticies pajokot ar savu padevīgo kalpotāju un es par šo godu ļoti pateicos. Bet Hāgas grāfs, kurš arī ir monsicur viesu vidū …

— Nu un tad?

— Hāgas grāfs ir valdnieks.

— Es tādu valdnieku nepazīstu.

— Tādā gadījumā es izlūdzos monsicur piedošanu, — teica mājzinis palocīdamies, — bet es spriedu … es domāju …

— Jūsu uzdevums, monsicur, nav spriedelēt un jūsu pienākums nav domāt! Jūsu darbs ir uzmanīgi izlasīt manas pavēles un nepapildināt tās ar kaut kādiem komentāriem. Kad es gribu jūs par kaut ko informēt, tad es to saku. Ja es neko neesmu teicis, es gribu, lai tas paliek nezināms.

Virssulainis palocījās vēl otrreiz un šoreiz vēl goddevīgāk, nekā viņš to būtu darījis, runādams ar pašu karali.

— Un tā, lūk, monsicur, — turpināja sirmais maršals, — tā kā mani viesi būs tikai no muižniecības, jūs pasniegsit man pusdienas parastajā laikā, tas ir, pulksten četros.

To dzirdot, mājziņa seja pārvērtās, it kā viņš būtu dzirdējis savu nāves spriedumu. Viņš kļuva gluži bāls un saduga.

Tad viņš atkal saslējās ar izmisuma pilnu apņēmību.

— Ko Dievs lēmis, tas būs, — viņš teica, — bet monsicur ēdīs pusdienas tikai piecos.

— Kā, kāpēc tā? — iesaucās maršals sasliedamies.

— Tāpēc, ka fiziski nav vairs iespējams, ka monsieur ieturētu pusdienas agrāk.

— Monsicur, — teica vecais maršals, lepni sasliedams savu jauneklī­gas enerģijas pilno galvu, — man liekas — būs jau divdesmit gadu, kopš jūs esat manā dienestā.

— Divdesmit viens, monsicur, un vēl mēnesis un divas nedēļas.

— Nu labi, monsicur, pie šā divdesmit viena gada, viena mēneša un divām nedēļām jūs vairs nepieliksit ne vienu dienu, pat ne stundu. Vai

dzirdat? — turpināja sirmgalvis, sakniebdams savas plānās lūpas un saraukdams savas krāsotās uzacis. — Šovakar jau jūs meklēsit sev citu kungu. Es nevaru pieļaut, ka manā mājā kāds teiktu — «neiespējami", un manos gados es vairs negribu sākt šo vārdu iegaumēt: man tam vairs nav laika.

Mājzinis palocījās trešo reizi.

— Šovakar manis še vairs nebūs, — viņš teica, — bet savu darbu es līdz pēdējam brīdim izpildīšu kā pieklājas.

Un viņš atkāpās divus soļus uz durvju pusi.

— Ko jūs apzīmējat ar vārdu — kā picklājasl — iesaucās maršals. — Saprotiet, monsieur, ka še visam jānotiek pēc manaprāta. Tā tas pieklājas. Es gribu ēst pusdienas pulkstens četros, un ja es to tā gribu, tad nepieklājas, ka jūs tās man pasniedzat pulkstens piecos.

— Monsieur maršal, — dzedri atbildēja mājzinis, — es esmu kalpojis Subisas princim kā ekonoms un kā intendants princim kardinālam Roānas Ludviķim. Pie mana pirmā kunga ik gadus vienu reizi viesojās Viņa Majestāte, tagad Dieva priekšā aizgājušais Francijas karalis; bet pie otra ik mēnesi vienu reizi ieradās Viņa Majestāte Austrijas ķeizars.

Lūk, tāpēc, monsieur, es it labi zinu, kā jāapietas ar kronētām personām. Kaut gan Subisas prinča pilī karali Ludviķi XV citādi nesauca, kā par baronu Gonesu, viņš tomēr bija un palika karalis; tāpat arī pie monsieur Roāna ķeizars Jāzeps saucās par grāfu Pakenšteinu un tomēr bija un palika ķeizars.

Šodien monsieur viesu vidū ir persona, kas sevi šķietami dēvē par Hāgas grāfu, un tomēr šis Hāgas grāfs nav neviens cits kā Zviedrijas karalis. Tātad, vai nu es šovakar atstāju monsieur maršala dienestu, vai arī Hāgas grāfs tiks uzņemts, kā tas karalim pieklājas.

— Nu, lūk, monsieur, stūrgalvi, tieši to es jums ar visiem spēkiem cenšos noliegt. Hāgas grāfs grib še būt absolūti nepazīts. Sasodīts! Es tīri labi saskatu jūsu muļķīgo iedomību, sulaiņu kungi. Ne jau nu karaļa kroni jūs tā godināt, bet ar mūsu ekijiem jūs vērtējat paši sevi.

— Es nedomāju, ka ar vārdu ekiji monsicur visā nopietnībā būtugribējis minēt naudu, — dedzīgi iebilda sulainis.

— Nē, monsicur, — atteica maršals gandrīz piekāpīgi, — patiesi nē. Par naudu! Pie joda, kas gan še runā par naudu?! Es lūdzu jūs nenovirzīties sāņus un jums atgādinu: es negribu, ka še kāds runātu karali.

— Bet,monsieur maršal, par ko gan jūs mani uzskatāt? Vai jūs domājat, ka es esmu akls.

Par karali neminēšu vairs ne vārda.— Tātad netiepsities vairs un pasniegsit man pusdienas pulkstens četros.— Nē, monsieur maršal, pulkstens četros tas, ko es gaidu, vēl nebūs še.

— Ko tad jūs gaidāt? Vai zivi, tāpat kā monsicur Vatčls?*

— Vatčls, kāds tc sakars ar Vatēlu, — nomurmināja mājzinis.

— Nu, vai šis salīdzinājums jūs aizvaino?

— Nč, bet ar šo laimīgo zobena dūrienu, kas caururba viņa ķermeni, monsicur Vatčls ir kļuvis nemirstīgs!

— Ahā! Nu jums liekas, ka jūsu kolēģis pie šīs slavas ir ticis par lētu cenu?

— Nē, monsicur, bet cik daudziem mūsu profesijā nākas ciest vēl vairāk nekā viņam un piedzīvot pazemojumus un nepatikšanas, kas ir simtkārt sāpīgākas par zobena dūrienu, un tomēr neviens no viņiem vēl nav kļuvis nemirstīgs!

— Nu, monsicur, vai tad jūs nezināt — lai kļūtu nemirstīgs, jābūt vai nu mirušam, vai Akadēmijas loceklim?

— Jā, tā tas ir, monsicur, tad gan labāk ir būt dzīvam un veikt savus pienākumus. Es nedomāju mirt un paveikšu savu darbu tāpat, kā to būtu paveicis Vatēls, ja vien princim Kondē nebūtu pietrūcis pacietības kādu pusstundu pagaidīt.

— Ak tā, bet jūs apsolījāt man kaut ko sevišķu, tas ir veikli.

— Nē, monsicur, nekā sevišķa.

— Bet uz ko tad jūs gaidāt?

— Vai monsicur vēlas, lai es to viņam pasaku?

— Pie joda, jā: es topu ziņkārīgs.

— Nu labi, es, monsicur, gaidu pudeli vīna.

— Pudeli vīna! Kā tas, monsicur, saprotams? Tas nudien sāk mani interesēt.

— Redzat, monsicur, lieta ir tāda: Viņa Majestāte Zviedrijas karalis, piedodiet, es gribētu teikt: viņa ekselence Hāgas grāfs dzer vienīgi Tokajas vīnu.

— Kā! Vai tad es esmu tāds tukšinieks, ka manā pagrabā nebūtu tokajieša? Tādā gadījumā vajag uz pēdām padzīt manu ekonomu.

— Nē, monsicur, gluži otrādi, jums tas ir vēl apmēram sešdesmit pudeles.

— Nu re, vai tad jūs domājat, ka Hāgas grāfs pie pusdienu galda izdzers sešdesmit vienu pudeli?

— Pacietieties mazliet, monsicur. Kad monsicur Hāgas grāfs pirmo reizi ieradās Francijā, viņš vēl bija tikai karaliskais princis; toreiz viņš

Vatēls — prinča Kondē mājzinis. Pasniedzot pusdienas par godu Ludviķim XIV, viņš pamanīja, ka zivis nav piegādātas laikā, un izmisumā nodūra sevi ar zobenu.

bija uzaicināts pusdienās pie nelaiķa karaļa, kas bija dabūjis divpadsmit pudeles tokajieša no Viņa Majestātes Austrijas ķeizara. Jūs zināt, ka, spiežot Tokajas vīnu, pirmā izspiestā deva tiek rezervēta ķeizariskajiem vīna pagrabiem un citi valdnieki šo vīnu dabū dzert tikai tad, kad Viņa Majestāte ķeizars viņiem to piesūta.

— Jā, to es zinu.

— Redzat, monsicur, no šīm divpadsmit pudelēm, kuru saturu princis dabūja nogaršot un nevarēja beigt to slavēt, no šīm pudelēm šodien ir vēl atlikušas tikai divas.

— Ah!

— Viena no tām vēl atrodas karaļa Ludviķa XVI pagrabos.

— Un otra?

— Ak, redzat, monsicur, — teica mājzinis ar uzvarētāja smaidu, jo viņš juta, ka beidzot pēc ilgas cīņas viņa uzvaras brīdis ir tuvu, — otra? — otra tika nolaupīta.

— Un kas to izdarīja?

— Kāds no maniem draugiem, nelaiķa karaļa ekonoms, kurš man bija parādā dažu labu pakalpojumu.

— Ak! Un viņš tad to nodeva jums?

— Protams, monsicur, — pašapzinīgi noteica sulainis.

— Un ko jūs ar to darījāt?

— Es to rūpīgi noglabāju mana kunga vīna pagrabā.

— Jūsu kunga? Kurš tad tai laikā bija jūsu kungs?

— Princis kardināls monsicur Ludviķis Roāns.

— Ak, Dievs! Strasburgā?

— Nē, Savernā.

— Un jūs aizsūtījāt kādu sameklēt šo pudeli? — iesaucās vecais maršals.

— Jā, jums taisnība, monsicur, — atbildēja mājzinis ar tādu balss noskaņu, it kā viņš būtu teicis: «Nepateicīgais!"

Hercogs Rišeljē satvēra sava vecā sulaiņa roku, skaļi iesaukdamies:

— Es lūdzu jūs man piedot, monsicur; jūs esat visu mājziņu karalis.

— Un jūs mani tomēr padzenat! — šis atbildēja, ērmīgi ierāvis galvu plecos.

— Es, es jums samaksāšu par šo pudeli simts dukātu.

— Kopā ar simts dukātiem, ko maksā ceļa izdevumi, tas ir, divus simtus dukātu. Bet, monsicur man piekritīs, ka tas ir gluži par velti.

— Es piekritīšu visam, kas vien jums, monsicur, ienāks prātā; un pagaidām, sākot ar šo dienu, jūsu alga būs dubultota.

— Bet, monsicur, tas nemaz nebija vajadzīgs: es tikai izpildīju savu pienākumu.

— Un kad ieradīsies šis jūsu simts dukātu dārgais kurjers?

— Spriediet pats, monsicur, vai es esmu velti tērējis laiku, kad jūs man pieteicāt pusdienas?

— Man liekas — pirms kādām trim dienām.

— Jātniekam, pilnos auļos jājot, vajag divdesmit četras stundas turp un divdesmit četras stundas atceļam.

— Tātad jums, visu mājziņu karali, atlika včl divdesmit un četras stundas; ko jūs ar šo laiku darījāt?

— Ak vai, monsicur, to es pazaudēju. Man šī ideja ienāca prātā tikai otrā dienā, pēc tam, kad jūs man bijāt iedevis viesu sarakstu. Tagad, ja novērtēsim šai izdarībai nepieciešamo laiku, jūs redzēsit, monsicur, ka, izlūdzoties termiņu līdz pulkstens pieciem, es esmu prasījis visne­pieciešamāko laika minimumu.

— Kā! Tad jau šī pudele vēl nav še?

— Nē, monsicur.

— Ak, Dievs! Un ja nu, monsicur, jūsu Savcrnas kolēģis ir tikpat uzticīgs savam kungam princim Roānam, kā jūs man?

— Un tad, monsicur?

— Ja viņš atteiktos atdot pudeli, kā jūs pats to darītu?

— Es, monsicur?

— Jā, es domāju, jūs taču neizsniegtu šādu pudeli, ja tāda vispār atrastos manā pagrabā?

— Es pazemīgi lūdzu piedošanu, monsicur, bet ja kāds mans kolēģis, kuram vajadzētu uzņemt karali, man prasītu labāko pudeli vīna no jūsu pagraba, es viņam to uz karstām pēdām pagādātu.

— Ak tā, — noņurdēja maršals, viegli saviebdamies.

— Viena roka mazgā otru jeb dots pret dotu, monsicur.

— Tas jau nu mani gandrīz vai pārliecina, — teica maršals nopūzdamies, — bet mums jārēķinās vēl ar kādu riskantu varbūtību.

— Ar kādu, monsicurl

— Un ja nu pudele saplīst?

— O, monsieur, vēl nav dzirdēts, ka jelkāds cilvēks būtu saplēsis pudeli divtūkstoš livru vērtībā.

— Jums taisnība, nerunāsim vairs par to; bet nu, sakiet man, cikos jūs gaidāt savu kurjeru?

— Tieši pulkstens četros.,

— Nu, lūk, kas tad mums liedz sēsties pie galda pulkstens četros? — tiepās maršals — stūrgalvīgs kā Kastīlijas mūlis.

— Monsicur, manam vīnam vajag stundu nostāvēties un tas iespējams tikai pateicoties īpašam paņēmienam, ko pats esmu izgudrojis; citādi šim nolūkam vajadzētu trīs dienas.

Arī šoreiz uzveikts, maršals par zīmi, ka atzīst sevi par uzvarētu, savam sulainim pamāja ar galvu.

— Pirmkārt, jau, — turpināja šis, — monsicur viesi, zinādami, ka viņiem būs tas gods pusdienot kopā ar Hāgas grāfu, pirms puspieciem neieradīsies.

— Vēl viens iemesls!

— Bez šaubām. Tad, vai nav tiesa, monsicur viesi būs grāfs Delonē, grāfiene Dibarī, monsicur Laperūzs, monsieur Favrs, monsicur Kondorsē, monsicur Kaliostro un monsicur Tavernī.

— Nu un tad?

— Un tad, monsicur, sāksim pēc kārtas: monsicur Delonē ierodas no Parīzes, no Bastilijas, un noledojušā ceļa dēļ viņam vajadzēs savas trīs stundas.

— Jā, bet viņš izbrauks tūlīt pēc cietumnieku pusdienas reizes, tas ir, pulkstens divpadsmitos, to es zinu.