varējis izbraukāt visu Vidze­mi, palikdams pats uz savas zemes". Vai tam visam ticēt, domājiet paši, jo grāmatā pils nodedzināšana kļūdaini saistī­ta ar 1905. gadu.

Muižas klēts 1938. vai 1939. gadā pārbūvēta par tau­tas namu; tas atrodas turpat ie­pretī tirdzniecības centram (1974). Atpūtas ielā 7 bijusī muižas kalpu māja. Tagad ēka apmesta un nokrāsota, bet vēl 1988. gadā bija labi redzams, ka apakšējais stāvs būvēts no sar­kaniem ķieģeļiem, augšējais, padomju laikos celtais, no silikāt­ķieģeļiem. Pievērsīsim arī uzmanību logu formu un izmēru at­šķirībām abos stāvos.

Pie Jūras ielas atrodas bijusī muižas pārvaldnieka māja, kurā pēc pils nodegšanas dzīvojis tās saimnieks. Pēdējais muižas īpaš­nieks kopš 1906. gada ir bijis Rīgas tirgotājs un rūpnieks

Heinrihs Gocgingers. Vēlāk ēka piešķirta Latvijas armijas ģenerālim, kara ministram (1929-1931), Triju Zvaigžņu ordeņa kavalierim Mārtiņam Vācietim (1873-1945, Rīgā), apglabāts Carnikavas kapos. Ēka celta t. s. vasarnīcu stilā, pārbūvēta 30. gados, taču ir sa­glabājušās oriģinālas, gaumīgi izveidotas koka konstrukcijas. Pie ēkas sienas bez ornamentāliem rotājumiem redzamas mo- nogrammas "M. V." un "E. V.", t. i. Mārtiņš Vācietis un Emī­lija Vāciete. Tieši M. Vācietis tagadējo armijas poligonu Āda­žos pirmais sāka izmantot artilērijas treniņiem.

Rakstnieks Visvaldis Lāms, kas bērnībā dzīvojis blakus bi­jušajā Staļļu mājā, to nosaucis par Balto māju3 : "Skaistums? Vai par tādu varēja dēvēt bezgaršīgo Baltās mājas "uzpucēŠa- nu", raibumraibos veidojumus ap ārsienām, tādu tā torti, kā vapeni otrā stāva augstumos, ar ieveidotiem burtiem EMV, pu­tekļainos grantētos celiņus un rožu dobes. Brauca viesi limu­zīnos, parādījās pats valsts prezidents Alberts Kviesis ar kun­dzi Minnu. Kā tika stāstīts, augstos viesus pamanījusi, mi­nistra kundze pa galvu pa kaklu metusies pie rožu dobes, griezusi ziedus un nesusi prezidenta kundzei. Tā laipni no­rājusi: - Nu kāpēc tik ārišķīgi!".

Vietējie gan to esot saukuši par Melno māju, nomelnējušā sarkano kārniņu jumta dēļ. Šajā mājā vienu gadu mitinājusies ari 1867. gadā dibinātā Carnikavas pagastskola, līdz 1868. gadā tai uzcelta jauna ēka Pārgaujā, netālu no baznīcas. Muižas lai­kos mājas pagrabā atradies spirta brūzis.

Vēres

1 Žurnālā "Māksla Plus", 1997, 3.

2 K'gezaks Z. fon. Kāzas Carnikavā. Aizpute, 1998.

3 Lāms V. Vienu avota lāsi. Rīga, 1971.

UZ SKULTES MUIŽU

Rīgai tuvākā Skulte atrodas otrpus starptautiskajai lidostai, bet šoreiz par to, kas parasti vairāk zināma - Limbažu rajona apdzīvoto vietu. Šīs Skultes, kas kādreiz lībiski saucās Adia- mūnde, centrā atrodas it kā viss kārtīgai apdzīvotajai vietai ne­pieciešamais: baznīca, kapi, dzelzceļa stacija. Ne katrs pama­nīs, ka kaut kā te tomēr pietrūkst, proti, muižas. Tā bijusi kilo­metrus piecus nostāk, pie Stienes ccļa.

Ar elektrisko vilcienu līdz galam - Skultes stacijai (1953). No tās, skatoties uz I) pāri Vidrižu ceļam, redzamas Muiž­nieku mājas, kur dārzā vēl tagad ir dīķis, ko ar Aģes upi savienoja divi grāvji. Kā stāsta teika1 , grāvī reiz uzradies balts bērns, kas tūlīt iegrimis dīķī. Tajā vietā pirms zviedru lai­kiem bijusi pils, kas nogrimusi, kad to gribējuši izpostīt ļau­ni ļaudis, kurus arī "vadījis bērns". Tad jau pilis te bijušas daudz - jo 0,6 km uz A-DA no kaimiņu, Stārastu, mājām atrodas Stārastu (kādreiz saukts ari par Skultes) pilskalns, ierīkots starp upi 1111 tās sāngravu. Muižniekos 1941. gadā dzimis aktieris Imants Skrastiņš.

No stacijas, dodoties pa šoseju, aiz Buijām šķērsojam Mazupī- ti un nonākam pie alejas, kas savieno baznīcu un kapus. Pa to pēc stundām savulaik ļoti paticis pastaigāt Skultes pamatskolas meitenēm, varbūt tāpēc, ka skolas direktors Pēteris Loža, kurš ticis

aicināts uz kapiem pavadīt mirušos, reizēm skolas meitas ņēmis līdzi dziedāt. Te kādreiz bi­jis soda akmens. Nostāstā2 minēts, ka uz tā svētdienās pēc dievkalpo­juma nostādītas apskatei baltos pa­lagos ietītas sievietes, kuru bērni nebija dzimuši svētītā laulībā.

Nebaidīsimies aiziet uz ka­piem, jo tas bijis tikai "reiz", kad cilvēkam pie "miroņu kambara" parādījies kāds kungs ar melnu "ūti" galvā, un no rīta gājējs mā­jās atrasts nomiris3 . Spoki te rā­dās vēl tagad, arī gaišā dienas lai­kā. I. Kokina tos redzējusi pat divreiz4 . Skultes kapus savā dze­joli "Luču vēršana"5 piemin dzejniece Milda Losberga. Gar kap­liču (1933) nonākam līdz piemineklim (1998) skatuves māk­sliniekam Edgaram Liepiņām (1928-1995), ko veidojis tēlnieks Uldis Kurzemnieks. Joku karalis galma tronī. Tautas cienīts "Āksts" (lūdzu nepārprast!), kura kaps tika aizbērts ar rokām, īsi un kodolīgi par Edžu (tā bija rakstīts uz pagaidu, pēc senlaiku tradīcijām darinātā koka krusta) pateikusi Skultes vietējā dzejnie­ce Vilma Kalde (ari Selga-Kalde) dzejolī "Atvadu vārdi"6 : Dzīvošana ir degšana, Un nāve? - Sadegšana.

Netālu sievietes skulptūra (1977) gleznotāja Kārļa Dobrā- ja (kas pats arī pieminekļa autors) mātei. Te apglabāts arī vitrā- žists Pēteris Lapiņš (1934-1994). Bērziņa ģimenei uzstādīts skaists E. Kurau firmas darināts piemineklis, diemžēl 90. gadu sākumā nozagts tā krāsmetāla bareljefs. Vairākām kapu kopi­ņām ir saglabājušies vecie iežogojumi un ķēdes. Kapsētā ap­glabāti arī Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri Augusts Bērziņš (1896-1976), Bernhards Vikmanis (1896-1966) un Jānis

Damnicks (1893-1963), Skultes kora pirmais diriģents Mār­tiņš Gailis [blakus piemineklis viņa dēlam Lāčplēša Kara orde­ņa kavalierim Jānim Gailim (1892—1919), kurš kritis cīņās pret Bermontu), skolotājs Miķelis Ādolfs Alksnis (1902-1955), vai­rāku mācību grāmatu autors, kas kopā ar F. Strauhu sarakstījis arī mācību grāmatu "Pašstudija latviešu valodā vāciešiem". Jā­piemin arī Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, tāljūras jahtu kap­teinis Jānis Ozoliņš (1911-1998).

Pašā upes krastā zviedru izcelsmes Skultes barona Frei- tāga fon Loringhofena dzimtas kapliča. Interesanti, ka no tās ved ap 1944. gadu aizmūrēta apakšzemes eja uz lielu, skaistu apbedījumu telpu.

Pa ceļam uz baznīcu, Strautos, dzimis Jaunatnes, vēlāk Valmieras teātra aktieris Jānis Prauliņš (1937-1992). Sv. Ma­tīsa luterāņu baznīca celta 1757. gadā, kā trešā Skultē, arī barokālā torņa smaile līdz Šim laikam saglabājusies maz pār­veidota. Baznīcai divi klasiskās formās veidoti portāli, tās teri­toriju ietver no laukakmeņiem krauts žogs. Iekštelpas ievēroja­mi pārveidotas jau 20. gs. laikā, kad vecais, 18. gs. veidotais, altāris pilnīgi aizsegts ar jaunu koka darinājumu. Tā centrā bijusī

glezna "Kristus glābj vīru, kas slīkst viļņos" nozagta 1991. gadā, toties 18. gs. gleznojumi saglabājušies kanceles pildiņos. Savu­laik izpostītās ērģeles atjaunotas. Kādreizējais mācītājs (1932- 1944) Alfrēds Sudars (1906-1997) sarakstījis grāmatu "Carni- « kavas, Pēterupes un Skultes baznīcas un draudzes" (1939). Kā bieži dzirdams par baznīcu celtniecību, arī šo ceļot, no Smīde- ņu urgas ņemtie akmeņi pa nakti atgriezušies atpakaļ, un tajā vietā pa naktīm spīdējušas ugunis un dzirdēts kaļam, tā šī vieta ieguvusi nosaukumu "Velna smēde", bet akmeņi baznīcai ņemti no citas vietas7 . Cita teika8 vēsta ka Velns naktīs dedzinājis ugu­nis jau gatavā baznīcā.

Aiz baznīcas sākas mežs. Profesors Ilmārs Lazovskis par Skul­tes mežu raksta:9 "Mīlu rudeni. Mežā pie Skultes - sastindzis klusums. Nobrakšķ zariņš, kāda vārna ķērc… Pastaigā pusstun­du un jūties kā saplūdis ar dabu. Nekas tevi vairs neuztrauc, sevišķi kad beidzas sēņu trakumi, viss jau ir pagājis, putni aizli­dojuši". Skolēniem gan palaikam mežā pie pašlaik neapdzīvo­tajām Ābelītēm nācies dzirdēt smagus soļus - tas esot vietējais J Velns Vitentūt. Maz ticams, ka kādam no lasītājiem iznāks vi­ņu satikt, bet, katram gadījumam, dažas rindas no V. Kaldes "Teiksmas par Velnu Vitcntūtu"10 :

…Pleciem stūrainiem un platiem, Sarainiem kā eža matiem, Rokas garas - pasarg dievs! Pieres vidū rags līks, tievs!

1998. gadā iznākusi viņas teiksmu grāmata "Vitentūts". Pati dzejniece un viņas brālis okeanogrāfs, vairāku grāmatu autors, Mārtiņš Artūrs Slcscrs (1901-1982, ASV) dzimuši Jaunmuce- niekos (1900), tuvāk jūrai.

Mežmaļi, bijušās barona mežsarga mājas, atrodas pie šose­ju šķērsojošā vecā Zviedru ceļa, kas izveidots ap 1600. gadu. Tautā to saukuši par "Pugas ceļu". Pašreizējā šoseja no Rīgas i rajona robežas ir iztaisnota, vecais ccļš gāja caur Mežmaļiem, starp tagadējo šoseju un jūru. Pie Dūčiem nogriežas ceļš uz Limbažiem caur Stieni. Tas izveidojies senā ziemas ceļa vietā,

kas atzīmēts jau 1647. gada kartē. Vccā ceļa malā pie Dūčiem līdz pēckara gadiem atradies akmens stabs, saukts Baltais stabs, - ceļa rādītājs. Pie Dūču autobusu pieturas meža malā vēja slota, kas izveidojusies eglē. Bet kas vairs zina atrast to priedi, netālu no Vecurgām (bij. Smīdenēm), pie kuras Duntes barons nošāvis kādu zemnieku, kas nebija viņu pasveicinājis? Dūčos tālbraucēja kapteiņa ģimenē dzimis kādreizējais Latvi­jas iekšlietu ministra biedrs, pulkvedis leitnants Jānis Legzdiņš (1899-1942, Soļikamskā), iespējams, ka šīs mājas saistītas arī ar Skultē dzimušo inženieri, Misūri universitātes raktuvju un metalurģijas profesoru Ādolfu Legzdiņu (1890-?), kas jau no 1935. gada dzīvoja ASV. Lielajā mājā, katrā tās galā, dzīvoja divas kapteiņu ģimenes. Blakus Dūčiem, tagad nodegušajos Dālderos, dzimis Latvijas armijas kara lidotājs Edvīns Bite (Bit- te; 1897-1924), gājis bojā lidmašīnas katastrofa Spilves lidlau­kā, apglabāts Brāļu kapos Rīgā. Laikam no tās pašas dzimtas ir arī divi tālbraucēji kapteiņi Mārtiņš un Otto Bites un padomju militārais darbinieks - divīzijas komisārs Augusts Bite.

Dūču silā no Teterlīču dzirnavām braucošais zemnieks reiz esot saticis Velna trijjūgu. Var jau būt, ka to pašu Velnu, kuru citā teikā11 zvejniekpuisis Uvis reiz patriecis no Platkājām, jo Velns traucējis jaunā burinieka ielaišanu jūrā, un kurš ieskrējis "Zarnu pūriņā" (ejot no Dūčiem uz Mežmaļiem pa aizaugušo Zviedru ceļu, tā labajā pusē). Tas iedvesmojis V. Kaldi radīt dzejoli "Burinieks un velns".12 Bet Platkājas ir tās pašas, pie kurām 1968. gadā režisors Aivars Freimanis uzņēma dokumen­tālu filmu "Lomi" un pats arī uzrakstīja "Stāstu par to, kā kino­studija Miķelsonu Jānim Jāņos šķūni nodedzināja un filmas di­rektoram Aleksandram Snē jūras kaķis uzbruka"13 .

Uz D no Mežmaļiem Zviedru ceļš šķērso Pugu (Mellur- gu). Teikā14 stāstīts par tiltiņu, ko nav varējuši uzbūvēt pār Mel- lurgu, cik dienā padarīts, tik naktī nojaukts. Tad urgā noslīci­nājies darbu vadītājs un ūdens kļuvis melns. Ceļu tad taisījuši pa tagadējo vietu. Tumšās naktīs redzot, ka no Mellurgas "iz­ceļoties ratu rumba ar uguni tajā", kurai pakaļ skrienot spoks.

Pa labi no Stienes ceļa, Mazupītes otrā krastā, tagad neap­dzīvotie Rūtuli, kur dzīvojis Skultes kora pirmais diriģents Mārtiņš Gailis. Netālajās Stubēs dzimis Indulis Landaus (1940), viens no Latvijas veiksmīgākajiem pasteļgleznotājiem.

Tālāk ceļa kreisajā pusē, Piņķos, redzamas nelielas drupas, tās ir atliekas no 1944. gadā nodedzinātā Skultes pagastnama (lai iebrucēju rokās nenonāktu tur palikušie dokumenti). Tur atradās arī aizsargu nodaļa, savstarpējā apdrošināšanas biedrība un savstarpējā krājaizdevu sabiedrība.

Uz autobusu pieturas lasāms "Skola II". Draudzes skola, jeb skola I, atradās centrā starp baznīcu un veikalu. 1946. gadā orkāns tai aiznesa pa gaisu jumtu, kuru nevis atjaunoja, bet skolu noplēsa vispār. Šī ir t. s. Aleksandra skola, vēlāk Skultes II astoņgadīgā skola, ar metru bieziem mūriem. Ēku gleznojis Uga Skulme. No skolas pagalma labi redzama pa ceļu uz priekšu esošā Vadoņa birzs, kas stādīta par godu K. Ulmaņa Draudzī­gajam aicinājumam. To veido kvadrātveidīgi izvietoti bērzi, bet centrālais ozols likvidēts pēckara laikā, kad daudz ko no tautas atmiņas pūlējās dzēst…

Starp Ielām un Gaužām ceļš šķērso 15 km garo Aģes pie­teku Mazupīti (Aģes strautu). Pie Ieļām, netālu no Kangaru kalna, esot akmeņu blāķis, saukts par Velna klēpi. Velns nodo­mājis Kangaru kalnā uzcelt pili, lai varētu noskatīties uz ku­ģiem jūrā. Šis klēpis esot no Velna savāktajiem būvmateriā­liem, ko tas nesis uz Kangaru kalnu, tikai iedziedājies gailis…

Mazupītes labajā krasta atrodas Kazbuli, kur astoņu bērnu ģimenē kā vecākais dzimis medicīnas doktors, dermatovenero- logs, Latvijas Universitātes profesors Pēteris Sniķeris (1875- 1944), dzimis mātes dzimtajās mājās, apglabāts Rīgā, Meža kapos. Bijis kara ārsts-ģenerālis, Latvijas Vanagu goda priekš­sēdētājs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris. Sākumā mācījies te­pat pagasta un draudzes skolā. Pie viņa nama Rīgā, Brīvības ielā 39, 1993. gadā atklāta piemiņas plāksne. 1995. gadā nodi­bināta piemiņas medaļa, kuras otrā pusē korporācijas Fraterni- tas Metropolitana (tieši viņš tās darbību atjaunoja 1924. gadā) ģerbonis.

Sniķeru dzimtas (tēvs Mārtiņš bija pagasta vecākais) mājas bija padomju laikā noplēstie Mežgaiļi, kur (uz A no Kursīšiem pie Ainažu šosejas) dzimis Fricis Reinholds Sniķeris (1893- 1953, Čikāgā), arī LU profesors, speciālists ausu, kakla un de­guna slimībās un vēl viena ārste - Alma Sniķere (1897-1971, Denverā, ASV), kā ari tirgotājs Jānis Sniķeris (1877-? ), kurš apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Bet 1995. gadā Triju Zvaigžņu ordenis piešķirts Kandavas iecirkņa prāvestam Au­gustam Ālcram (1914-1998), kurš dzimis Mežgaiļu kaimiņos - Laiciema Mežkūzmās. Šajā apkaimē, Zīvartos, vēl tagad ir 1866. gadā celtais brāļu draudzes lūgšanu nams.

No Sauleslejām Stienes ceļš tālāk ved pa aleju. Tieši kilo­metru tālāk, pie Palejām (1956), pa kreisi no ceļa redzama Slepkavbirzs (Mankena birzs, Nāves birzs), kur nošauti 1905. gada revolucionāri E. Ābols, J. Antons, J. Eglītis, J. Grantskalns, M. Krūzenbergs (visi apglabāti Skultes kapos). Bērzus, pie kuriem viņi nošauti, pēc muižnieka pavēles pavasa­rī nocirta, jo piederīgie šo vietu kopa.

Tālāk nozarojas ceļš uz Ziediņu staciju (apmēram 2 km). Nākošos ieraugām senās magazīnas klēts mūrus, kas vēlāk iekļauti kaltes būvē. Kādreizējā Gaiļa krogā tagad veikals, aiz tā pa labi Skultes muižas komplekss.