Интернет-библиотека NemaloKnig.net: читай-качай!

По книгам:
 [RU]  [0-9]
По авторам:
 [RU]  [0-9]
По сериям:
 [RU]  [0-9]

Список книг на букву «P»

Все авторы и серии на букву «P»

P is for Peril

From Publishers Weekly

PI Kinsey Millhone's trademark dry sense of humor is largely absent in the first half of the 15th book in this justifiably popular series, though it resurfaces as the suspense finally begins to build in the second half. In the bleak November of 1986, Kinsey looks into the disappearance of Dr. Dowan Purcell, who's been missing for nine weeks. Dr. Purcell is an elderly physician who runs a nursing home that's being investigated for Medicare fraud. His ex-wife, Fiona, hires Kinsey when it seems as though the police have given up on the search. Fiona thinks that he could be simply hiding out somewhere, especially since he's pulled a disappearance stunt twice before. However, Purcell's current wife, Crystal, believes that he may be dead. Kinsey is dubious about finding any new leads after so much time has elapsed. She's also worried about having to move out of the office space she now occupies in the suite owned by her lawyer, and between her interviews with suspects she tries to rent a new office from a pair of brothers whose mysterious background begins to make her suspicious. Grafton's Santa Teresa seems more like Ross Macdonald's town of the same name than ever before, with dysfunctional families everywhere jostling for the private eye's attention. The novel has a hard-edged, wintry ambience, echoed in Fiona Purcell's obsession with angular art deco furniture and architecture. Unfortunately, Grafton's evocation of the noir crime novels and styles of the 1940s, although atmospheric, doesn't make up for a lack of suspense and lackluster characters. (June 4)Forecast: With a 600,000-copy first printing and a national author tour, this Literary Guild Main Selection is sure to shoot well up the bestseller lists.

Автор: Grafton Sue
P Jak Przestępstwo

Kinsey bada tajemnicę zniknięcia szanowanego lekarza Dowana Purcella, który od tygodni nie daje znaku życia. O dziwo, do znanej ze skuteczności detektyw zwraca się Fiona, eks-żona zaginionego, a nie obecna pani Purcell. Instynkt podpowiada Kinsey, by przyjrzeć się bliżej życiu osobistemu doktora. Okazuje się, że Fiona wyraźnie ostrzy sobie zęby na majątek byłego męża, zaś na nowym małżeństwie cieniem kładą się konflikty z przybraną córką. Do tego przyjaciele podejrzewają zaginionego o malwersację. Kinsey ani o krok nie zbliża się do rozwiązania zagadki. Kiedy przypadek pchnie ją w słusznym kierunku, sama znajdzie się w tarapatach. I jakby mało miała kłopotów, w głowie zamąci jej pewien czarujący facet. Cała Kinsey!

Автор: Grafton Sue
P-51 Mustang

История создания и развития истребителя П-51 «Мустанг».

Автор: Иванов С В



tulkojis Valdis Grēviņš

izdevniecība Liesma 1969

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Pa viltus sauļu taku




Tulkojums latviešu valodā.

«Liesma», 1974



Автор: Londons žeks
Pacientul englez

Автор: Ondaatje Michael
Pacific Deeps

With a US nuclear sub hovering on the brink of war, the last thing it needs is a killer on the loose.


A killer is loose aboard a Virginia class submarine and it's a race against time for Captain Russell Grant to find him. With the USS Obama on a war footing, Captain Russell Grant takes extraordinary measures to pin down the murderer before morale plummets aboard and his mission is scuppered beyond repair. He promotes a female member of the crew to Chief Warrant Officer, and she's soon joined in her investigation by two federal agents specially flown out to examine the circumstances. Things take a turn for the worse when one of the agents is also killed, and razor sharp tension surfaces between Captain Grant and Agent Frank Waters. Tensions also arise as the submarine is placed on a war footing with the Chinese and the Koreans, and it's all Grant can do to keep a lid on things, before matters implode beyond repair.

Автор: Mullen Liam Robert
Pacific Edge

2065: In a world that has rediscovered harmony with nature, the village of El Modena, California, is an ecotopia in the making. Kevin Claiborne, a young builder who has grown up in this “green” world, now finds himself caught up in the struggle to preserve his community’s idyllic way of life from the resurgent forces of greed and exploitation.

Pacific Edge is the third novel in Kim Stanley Robinson’s Three Californias Trilogy.

Автор: Robinson Kim Stanley
Серия: Three Californias
Pacific Glory

A thrilling, multi-layered World War II adventure following two men and an unforgettable woman, from Pearl Harbor through the most dramatic air and sea battles of the war

Marsh, Mick, and Tommy were inseparable friends during their naval academy years, each man desperately in love with the beautiful, unattainable Glory Hawthorne. Graduation set them on separate paths into the military, but they were all forever changed during the Pearl Harbor attack on December 7, 1941.

Glory, now Tommy’s widow, is a tough Navy nurse still grieving her loss while trying to save lives. Marsh, a surface ship officer, finds himself in the thick of terrifying sea combat from Guadalcanal through Midway to a climactic showdown at Leyte Gulf. And Mick, a hotshot fighter pilot with a drinking problem and a chip on his shoulder, seeks redemption after a series of failures leaves him grounded.

Автор: Deutermann P T

Dedicated men can often employ the most unethical of tactics—and sometimes with a clear conscience… Here is a tale of such a man, but one who developed a conscience.

Автор: Reynolds Mack
Pack Alpha

Marissa Boyd finds herself drawn into a world she can never be a part of, complete with an Alpha wolf who takes whatever he wants. And he wants her. Marissa Boyd knows, as a non-shifter, she doesn't belong in Pack territory. She braves a visit to attend her sister's mating ceremony and meets the shifter who will change her entire life and beliefs.

Gage Wolf knows Marissa is hiding a pained past. As Alpha, he must do whatever it takes to protect his pack, and he considers Marissa a part of that group. Making her his is just an added benefit.When Marissa's old lover tries to claim her for his own, Gage knows he will never let her go and sets out to prove that to everyone else. Now he just has to make her understand that she belongs with the pack and to the Pack Alpha.

Автор: Smith Crissy

Militante Umweltschützer wollen einen Polsprung auslösen, um die Menschheit zum Umdenken zu bewegen. Durch einen Test werden katastrophale Ereignisse ausgelöst — ein als unsinkbar geltendes Frachtschiff verschwindet spurlos im Ozean, eine Herde Killerwale rastet völlig aus. Nur die in Sibirien tätige Paläontologin Karla Janos kennt das Geheimnis, wie die Kettenreaktion wieder zu stoppen ist. In höchster Not sollen Kurt Austin und seine NUMA die Welt vor der Auslöschung allen organischen Lebens bewahren …

Автор: Cussler Clive
Серия: NUMA Files (de)
Packing for Mars

“America’s funniest science writer” (Washington Post) returns to explore the irresistibly strange universe of life without gravity in this New York Times bestseller.

Space is a world devoid of the things we need to live and thrive: air, gravity, hot showers, fresh produce, privacy, beer. Space exploration is in some ways an exploration of what it means to be human. How much can a person give up? How much weirdness can they take? What happens to you when you can’t walk for a year? have sex? smell flowers? What happens if you vomit in your helmet during a space walk? Is it possible for the human body to survive a bailout at 17,000 miles per hour? To answer these questions, space agencies set up all manner of quizzical and startlingly bizarre space simulations. As Mary Roach discovers, it’s possible to preview space without ever leaving Earth. From the space shuttle training toilet to a crash test of NASA’s new space capsule (cadaver filling in for astronaut), Roach takes us on a surreally entertaining trip into the science of life in space and space on Earth.

Amazon.com Review

Amazon Best Books of the Month, August 2010: With her wry humor and inextinguishable curiosity, Mary Roach has crafted her own quirky niche in the somewhat staid world of science writing, showing no fear (or shame) in the face of cadavers, ectoplasm, or sex. In Packing for Mars, Roach tackles the strange science of space travel, and the psychology, technology, and politics that go into sending a crew into orbit. Roach is unfailingly inquisitive (Why is it impolite for astronauts to float upside down during conversations? Just how smelly does a spacecraft get after a two week mission?), and she eagerly seeks out the stories that don't make it onto NASA’s website—from SPCA-certified space suits for chimps, to the trial-and-error approach to crafting menus during the space program's early years (when the chefs are former livestock veterinarians, taste isn't high on the priority list). Packing for Mars is a book for grownups who still secretly dream of being astronauts, and Roach lives it up on their behalf—weightless in a C-9 aircraft, she just can't resist the opportunity to go “Supermanning” around the cabin. Her zeal for discovery, combined with her love of the absurd, amazing, and stranger-than-fiction, make Packing for Mars an uproarious trip into the world of space travel.

—Lynette Mong
From Publishers Weekly

Roach (Stiff) once again proves herself the ideal guide to a parallel universe. Despite all the high-tech science that has resulted in space shuttles and moonwalks, the most crippling hurdles of cosmic travel are our most primordial human qualities: eating, going to the bathroom, having sex and bathing, and not dying in reentry. Readers learn that throwing up in a space helmet could be life-threatening, that Japanese astronaut candidates must fold a thousand origami paper cranes to test perseverance and attention to detail, and that cadavers are gaining popularity over crash dummies when studying landings. Roach's humor and determined curiosity keep the journey lively, and her profiles of former astronauts are especially telling. However, larger questions about the “worth” or potential benefits of space travel remain ostensibly unasked, effectively rendering these wild and well-researched facts to the status of trivia. Previously, Roach engaged in topics everyone could relate to. Unlike having sex or being dead, though, space travel pertains only to a few, leaving the rest of us unsure what it all amounts to. Still, the chance to float in zero gravity, even if only vicariously, can be surprising in what it reveals about us.

Copyright © Reed Business Information, a division of Reed Elsevier Inc. All rights reserved.
Автор: Roach Mary
Автор: McCrae John
Paddy Clarke, Ha Ha Ha

The Man Booker Prize

The 1993 Booker Prize-winner. Paddy Clarke, a ten-year-old Dubliner, describes his world, a place full of warmth, cruelty, love, sardines and slaps across the face. He's confused; he sees everything but he understands less and less.

Автор: Doyle Roddy
Padre Rico, Padre Pobre

`Tuve dos padres, uno rico y uno pobre. Uno, era muy inteligente y altamente instruido, había obtenido un doctorado y completado cuatro años de trabajo de postgrado en un período inferior a dos años. Luego, asistió a las Universidades de Stanford, Chicago y Northwestern, para realizar sus estudios avanzados totalmente becado. Mi otro padre, nunca completó el octavo grado. Ambos hombres fueron exitosos en sus carreras, y trabajaron arduamente durante toda su vida. Los dos ganaron ingresos substanciales, pero uno de ellos luchó financieramente de por vida. El otro, se convertiría en uno de los hombres más ricos de Hawai. Uno falleció dejando decenas de millones de dólares a su familia, iglesia, e instituciones de caridad. El otro dejó cuentas por pagar. Ambos hombres eran fuertes, carismáticos e influyentes. Y ambos me ofrecieron sus consejos, pero no me aconsejaron las mismas cosas. Los dos creían firmemente en la educación, pero no me recomendaron el mismo camino de estudios.`

Así comienza Robert Kiyosaki, la narración de este best seller, en el cual comparte con nosotros las lecciones que aprendió de su `padre rico`, el hombre que se convertiría en su mentor cuando -a la edad de 9años- tuvo la inquietud de aprender el proceso de ganar dinero. Siendo apenas un niño, tuvo la oportunidad de iniciar el aprendizaje de conceptos que lo convertirían más adelante en un hombre inmensamente rico. Estos conceptos son explorados a través de las páginas de este libro y ordenados en lecciones de una especial sencillez y claridad.

A través de frecuentes comparaciones entre las diferentes formas de pensar de su padre rico y su padre pobre, Robert analiza los esquemas mentales que suelen mantener a una persona instruida en la pobreza, y que en cambio pueden llevar a una persona sin instrucción a la riqueza.

La preocupación de Robert es complementar la deficiente formación escolar en lo referente a las finanzas.

Tal como él mismo lo expresa: La principal razón por la cual las personas luchan financieramente, es porque han pasado años en escuelas pero no aprendieron nada acerca del dinero, el resultado es que las personas aprenden a trabajar por el dinero… pero nunca aprenden a tener dinero trabajando para ellos.

Lo que los ricos enseñan a sus hijos acerca del dinero ¡¡¡y la clase media no!!!

Автор: Riyosaki Robert
Padrone della vita, padrone della morte

Soprapopolazione globale, nuovo siero d’immortalità ed un ambasciatore extraterrestre ostile sono soltanto alcuni problemi di Roy Walton, recentemente nominato dal governo alla carica del Padrone della vita e della morte.

Автор: Silverberg Robert

Pafnucy to imię przesympatycznego niedźwiedzia. Jego przygody to nieprzerwany ciąg zabawnych wydarzeń, opisanych tak dowcipnie, jak to tylko Joanna Chmielewska zrobić potrafi. Realizm obserwacji przyrody, treści ekologiczne, przeplatają się z ciekawie nakreślonymi postaciami zwierząt – bohaterów książki. Synowi czytaliśmy w kółko i na wyrywki, sami doskonale się przy tym bawiąc. Potem sam wrócił do tej lektury, zaśmiewając się przy każdym dialogu Marianny z Pafnucym. Kiedy rozrywki było nam mało, sięgnęliśmy po drugą część "las Pafnucego". Równie wesoła, choć pierwszej części nie pobije. Makama poleca. Kikuś w rozpaczy chciał powiedzieć cokolwiek o Pafnucym. Pafnucy się nie bał, w towarzystwie Pafnucego on też prawie się nie bał, Pafnucy tam leżał przy leśniczym, Pafnucego wszyscy lubili…

Автор: Chmielewska Joanna
Pagan Babies

Nobody writes novels like Elmore Leonard, with his crackling dialogue, breathless pacing, and hilarious hard-luck, unfailingly human characters. In his sizzling new novel, the New York Times best selling author crosses continents to tell an adrenaline-charged story of crime and retribution-where double crosses become triple crosses, revenge is where you find it, and absolution is just around the corner.

Father Terry Dunn hears a lot of strange confessions. After all, he's the only priest for miles in the lingering aftermath of the worst massacre Rwanda has ever seen. And Fr. Terry, who has forty- seven bodies in his church that need burying, has just heard one confession too many. After exacting from them a chilling penance, Fr. Terry has to get out of Africa-pronto.

Now Terry is coming home to Detroit, where a five-year-old tax-fraud indictment is hanging over him. Is Terry Dunn really a priest? He certainly doesn't act like one. A fugitive felon on two continents, Terry is being pursued by a cigarette-smuggling cohort, who rolled over on Terry to save jail time-yet still demands his share of the money. But Debbie Dewey has other plans for Terry. She's just been sprung from a three-year fall at Saw- grass Correctional for aggravated assault…and is now trying to make it as a stand-up comic. Debbie and Terry hit it off beautifully. They have the same sense of humor and similar goals:

Both of them want to raise a whole lot of cash. Terry, for the children of Rwanda; Debbie, to score off a guy who owes her sixty-seven thousand dollars. It's Debbie who keeps prying, until she learns the bizarre truth about Terry; Debbie who sells him on going in together for a much bigger payoff than either could manage alone. That is unless the priest is working a con of his own.

With an unforgettable cast of oddballs and schemers-including a mob boss on trial, an unlikely assassin called Mutt, an ex-con con artist who dreams of doing stand-up, and a priest who may not be a priest- Pagan Babies is Elmore Leonard at his double-dealing best. In the hands of this master, the stakes are always life and death. Crime fiction doesn't get any better.

ELMORE LEONARD is the author of thirty-six novels, including such bestsellers as Be Cool, Cuba Libre, Out of Sight, Riding the Rap, Pronto, Rum Punch, Maximum Bob, Get Shorty, and numerous screenplays. He and his wife, Christine, live in a suburb of Detroit.

Visit the Elmore Leonard website at www.elmoreleonard.com.

Автор: Leonard Elmore

Творчество советских художников, основоположников жанра космической живописи, крайне интересно само по себе. Одновременно, его можно рассматривать и как яркий пример новейшей "исторической вилки" в развитии цивилизации на Земле, в результате которой земляне на десятилетия потеряли настоящую дорогу в Большой Космос. Это "альтернативная история", происходящая на наших глазах в виде трагедии, когда наше реальное космическое завтра нам жульнически подменили кривляниями актеров Голливуда в "космических операх", бесконечным враньем по телевизору, кровавыми войнами за ресурсы и сверхприбыли ТНК, скудными подачками сегодняшнего дня и весьма проблематичным будущим.

Что нужно сделать для того, чтобы вернуть себе утраченную дорогу к звездам? Автор предлагает свой ответ. Он всё ещё вполне реален для нас как народа, как социума.

В публикации оставлена орфография оригинала, в частности, Множество Слов Написанных С Большой Буквы.

Часть 1 из 5: Люди Грядущей Планеты.

Автор: Denning Troy


Džeks Londons, VII sēj.

Dienvidjūras stāsti



Автор: Londons Dzeks
Pago Sangriento

En la gran mansión escocesa de Westerbrae, una compañía teatral londinense se reúne para la lectura de una controvertida nueva obra. Pero, al finalizar la velada, la bella dramaturga aparece brutalmente asesinada en su cama, y el inspector Thomas Lynley se ve inmediatamente enredado en un crimen cuyo origen está en las complicadas obligaciones del amor y las consecuencias de la traición.

Con la finalidad de alejar a la prensa el máximo tiempo posible, dada la notoriedad de los principales sospechosos, Lynley y la sargento Havers viajan hacia el aislado lugar. Entre sus sospechosos: el más poderoso productor teatral de Gran Bretaña, dos de las estrellas más queridas del país, y la mujer a la que Lynley ama.

Para Lynley, la investigación requiere toda la delicadeza que pueda reunir, y ello le forzará a enfrentarse también con un dilema personal. Presente en Westerbrae la noche del asesinato estaba Helen Clyde, una mujer con la cual Lynley está compartiendo una complicada relación y una amistad duradera que ha evolucionado hacia el amor. El hecho de que ella ocupara la habitación contigua a la de la víctima, no puede ser pasado por alto. El hecho de que ella no la ocupara sola, no puede ser ignorado.

Luchando para superar los celos que amenazan con enturbiar su juicio y las emociones que podrían llevarle a cometer errores fatales, Lynley se descubre a sí mismo envuelto en escándalos familiares, feroces rivalidades teatrales, y terribles revelaciones. Cuando la vida ocupe más poderosamente sus pensamientos que la muerte, la cuestión será si podrá atravesar la peligrosa línea que existe entre la fría objetividad de un investigador profesional y la furia confusa de un enamorado.

En la mansión, los motivos se ocultan profundamente. Indignada por lo que ella ve como encubrimiento de un asesino de alta categoría social, la sargento Bárbara Havers, arriesgando su carrera y cuestionando su profunda lealtad profesional, empieza por su cuenta una búsqueda de los secretos que guardan no sólo una familia, sino dos, y que se mantienen en el silencio.

Автор: George Elizabeth
Pagātnes pareģotājs

Nadežda Tefi

Pagātnes pareģotājs

Izdevniecība «Liesma» Rīgā 1968

Автор: Tefi da
PAŠI dievi

PAŠI dievi



Azimovs A.

 Paši dievi. — Tulk. no angļu vai. — R.: Zinātne, 1979. — lpp., il. — (Sērija «Fantastikas pasaule»).

Romāns ir viens no jaunākajiem pazīstamā amerikāņu zinātnieka un rakstnieka fantasta darbiem. Notikumu centrā ir elektronu sūknis, kas no kāda parauniversa sūknē enerģiju uz Zemi. Galvenā doma ir humānismā ciņa pret trulumu un godkārību.

No angļu valodas tulkojusi R. KOKA Priekšvārda autors J. BRAND1SS

Izdota saskaņa ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu

 Tulkojums latviešu valodā/ Izdevniecība «Zinātne», 1979 f ©npeAHCJOBiie — H3AaTejibCTBo «Mnp», 19761

Aizeks Azimovs


Aizekam Azimovam patīk intelektuāls humors. Grāmatā «No augšas raugoties», prātodams par entropiju, viņš salīdzina Šekspīra vārdu novieto­jumu Vebstera skaidrojošajā vārdnīcā un paša dramaturga darbos. Pirmajā gadījumā tie sakār­toti alfabētiskā secībā, otrajā — izsvaidīti bez jeb­kādas sistēmas, taču šī šķietamā nekārtība būtībā ir augstāka un nozīmīgāka kārtības pakāpe. Šāds salīdzinājums neko neparāda. Jāsalīdzina, Azi­movs saka, nevis Šekspīra vārdi viņa lugās un vārdnīcā, bet gan Šekspīra dzīves skatījums ar pašu dzīvi. Trīs stundu laikā darbojošās personas atklāj tādu jūtu bagātību un raksturu daudzvei­dību, kāda dzīvē nav iedomājama nevienā divdes­mit cilvēku grupā. Tādējādi Šekspīrs izdara to, ko varētu nosaukt par entropijas pazemināšanu.

No šī viedokļa pusotra simta Aizeka Azimova grāmatu, kas izdotas gadsimta ceturkšņa laikā, neapšaubāmi veicina entropijas pazemināšanos, vismaz … intelektuālajā sfērā.

Azimova neparastā produktivitāte — vienā mi­nūtē viņš spējot uzsist ar elektrisko rakstāmma­šīnu 90 vārdu — ir kļuvusi gandrīz par leģendu.

«Viņam ir četras elektriskās mašīnas, un viņš var rakstīt vienlaikus četras grāmatas ar abām ro­kām un abām kājām,» ne bez dzēlības par savu draugu izsakās Arturs Klārks un ar tādu pašu uzspēlētu nopietnību «materializē» šo hiperbolu: «Veseli mežu masīvi pārvērsti papīrā. Azimovs — tā ir ekoloģiska katastrofa. Viņa grāmatu izdoša­nai iztērēts 5,7Xl016 mikrohektāru … Un tomēr,» Klārks piebilst, «viņš nav robots …»

Katrā jokā ir daļa patiesības. Aizeks Azimovs neapstrīdami ir viens no visproduktīvākajiem un populārākajiem amerikāņu rakstniekiem 20. gad­simta trešajā ceturksnī. Gadu pēc gada viņš devis lasītājiem vidēji pa sešām jaunām grāmatām.

Padomju Savienībā Azimova darbus tulko visās republikās. Krievu valodā iznākušas apmēram piecpadsmit viņa grāmatas: stāstu krājumi «Es, robots», «Marsiešu ceļš», romāni «Kosmosa plūs­mas», «Tērauda alas», «Kailā saule», «Mūžības bei­gas», «Nāves dvesma», «Paši dievi», populārzi­nātniskie darbi «No augšas raugoties», «Dzīvības ķīmiskie aģenti», «īsa bioloģijas vēsture», «Neit- rīno», «Visums», kā arī vairāki desmiti stāstu, rakstu, interviju žurnālos, laikrakstos un dažādos krājumos.[1]


Kopš bērnības viņš ir pieradis, ka viņa vārdam tiek pievienots apzīmētājs vispārākajā pakāpē.

Mācību gados: visvairāk lasījušais, visspējīgā­kais, viszinošākais (skolnieks, students, aspirants).

Zinātnes jomā: viserudītākais bioķīmiķis, vismī­ļākais asistents, vistalantīgākais lektors, visslave­nākais profesors.

Zinātniskajā fantastikā: visjaunākais, pats daudzsološākais, visoriģinālākais, vispopulārākais.

Populārzinātniskajā literatūrā: visprasmīgākais, visasprātīgākais, pats daudzpusīgākais, visražīgā­kais.

Uzslavas nesagrozīja viņam galvu. Azimovs vienmēr prata izvēlēties galveno «trieciena» vir­zienu, sakoncentrēt spēkus tam, kas viņu visvairāk interesēja. Daba viņu apveltījusi ar gluži fotogrā­fisku atmiņu, abstraktas domāšanas spējām, slie- cību'uz vērienīgām abstraktām konstrukcijām. To­mēr «hipertrofētais intelekts», kādu viņš piešķīris Sjūzenai Kelvinai, savai varonei stāstos par robo­tiem, viņu pašu nepadarīja par saltu skeptiķi. Lab­sirdīgais raksturs, ironiskais, zobgalīgais prāts, māka visās dzīves situācijās saglabāt humora iz­jūtu un pasmieties pašam par sevi pasargāja viņu no sausa racionālisma un lieluma mānijas, kas ne­reti piemīt ļoti veiksmīgiem cilvēkiem. Un, ja viņu var saukt par likteņa lutekli, tad tikai tāpēc, ka viņš vienmēr darbos ir apstiprinājis sakāmvārdā izteikto patiesību: «Katrs pats savas laimes ka­lējs.» Fenomenālās darba spējas, domas asums un reakciju ātrums, pareizināti ar erudīciju un vispu­sīgu apdāvinātību, padarīja viņu slavenu, palī­dzēja gūt panākumus jau tajā vecumā, kad citi sper vēl tikai pirmos soļus.

Azimovs dzimis 1920. gadā. Vienpadsmit gadu vecumā viņš beidz skolu, 15 gadu vecumā — ko­ledžu, 19 gadu vecumā Kolumbijas universitātē saņem bakalaura diplomu, 21 gada vecumā iegūst maģistra grādu, 27 gadu vecumā — doktora grādu.

Kopš 1949. gada ir docents, pēc tam Bostonas uni­versitātes Medicīnas fakultātes Bioķīmijas kated­ras profesors.


«Jaunībā es smēlos zināšanas publiskajās bib­liotēkās,» Azimovs stāsta par sevi. «Aiz pieredzes trūkuma lasīju visu pēc kārtas, grāmatu pēc grā­matas bez jebkādas atlases … Es ļoti aizrāvos ar vēsturi, taču visvairāk mani saistīja dabzinātnes un eksaktās zinātnes… Koledžā es uzzināju, ka no galvenajām mācību disciplīnām man jāizvēlas «pati galvenā» sev pašam. Es pakoķetēju ar zoo­loģiju, bet pēc tam, otrajā kursā, galīgi izšķīros par ķīmiju …»

Vēlāk no visām ķīmijas nozarēm viņam vaja­dzēja izraudzīties sev vienu vienīgo — bioķīmiju. Taču zinātniskiem pētījumiem arī šī nozare bija pārāk plaša. Viņš bija spiests aprobežoties ar pa­visam šauru iecirkni — nukleīnskābēm.

Guvis šajā jomā zināmus panākumus, bioķīmiķis piepeši sadumpojās: viņa darba lauks bija tikai niecīga daļiņa no plašā «zinātnes dārza». Bet vi­ņam gribējās zināt visu! Un viņš nolēma atbrīvo­ties «no specializācijas žņaugiem» un, ja ne ap­staigāt visu «dārzu» — dzīve ir pārāk īsa, prāts pārāk ierobežots —, tad kaut vai aplūkot to no augšas. Taču ar zināšanu apgūšanu vien viņam nepietika. «Sliecība uz sludināšanu» mudināja darboties: atdot tās tālāk, izlikt uz papīra — lai arī citi redzētu to, kas atklājās viņam «no aug­šas» …

Tā, pēc paša rakstnieka vārdiem, radās vesela sērija populārzinātnisku grāmatu, kas aptvēra daudzas zinātņu nozares. Daļēji šī sērija veidojās no rakstiem, ko Azimovs katru mēnesi publicēja žurnālā «Fantasy and Science Fiction», būdams tā zinātniskais redaktors vairāk nekā divdesmit gadu. Viņš rakstīja par dažādiem tematiem, sākot ar fiziku un astronomiju un beidzot ar vēsturi un psi­holoģiju.

Azimovs nemēdz dot sīku izklāstu un neiedzi­ļinās detaļās, bet raksta summārus apskatus vai esejas veida aprakstus. Lai kāds būtu darba te­mats, viņš cenšas dažādās parādībās saskatīt ko­pīgas likumsakarības un savstarpēju saistību, pa­rādīt zinātni kustībā — kā to virzījusi zinātkārā doma. Vēsturiskā pieeja vispārējās ainas attēlo­jumā, materiālistiskais skatījums uz dabu un cil­vēku, plašie vispārinājumi, prasme par vissarež­ģītāko runāt dzīvi un tēlaini, saprotami un vien­kārši — tieši šīs Azimova rakstīšanas manieres pievilcīgās īpašības nodrošināja viņa populārzi­nātnisko darbu panākumus.

Tai pašā laikā jāpiebilst, ka autora izvēlētā po­zīcija «no augšas» zināmā mērā «atriebjas», jo ne vienmēr pasargā no skicveidīguma, subjektīvas faktu atlases, pašpaļāvīgiem secinājumiem un daž­reiz gluži vienkārši slīdēšanas pa virsu. Autora ārkārtīgā produktivitāte un enciklopēdiskais inte­rešu plašums neizbēgami noved pie diletantisma. Azimovs arī pats to atzīst. Taču viņa grāmatas, arī ne pašas veiksmīgākās, var lasīt ar neatslābstošu interesi, un labākās no tām ir aizraujošas. Kā pa­reizi izteicies kāds kritiķis, tās ir gudra cilvēka radīts gudrs ceļvedis zinātnē.

Grūti pārvērtēt izglītojošo nozīmi, kāda ir rakst­nieka darbībai šajā žanrā. Un tomēr, kaut arī viņa populārzinātniskie darbi ir vispāratzīti un izdoti milzīgos metienos, pasaules slavu Azimovs iegu­vis ar zinātnisko fantastiku.

Fantastikā viņš ienāca strauji. Deviņpadsmit gadu vecumā Azimovs publicēja stāstu «Uz Ves­tas pamestie», bet jau pēc diviem trim gadiem, kad parādījās viņa pirmie stāsti par robotiem un nove­les, ar kurām sākās galaktiskā epopeja «Dibinā­šana», viņu atzina par «nopietnu rakstnieku». Darbi, kas radīja vēl pavisam jaunajam autoram amerikāņu zinātniskās fantastikas klasiķa repu­tāciju, galvenokārt tika publicēti dažādos žurnālos 40. gados un pēc tam iznāca atsevišķās grāmatās: «Es, robots» (1950), «Akmentiņš debesīs» (1950), «Zvaigznes kā putekļi» (1951), «Dibināšana» (1951), «Dibināšana un Impērija» (1952), «Kos­mosa plūsmas» (1952), «Otrā dibināšana» (1953), «Tērauda alas» (1954), «Marsiešu ceļš un citi stāsti» (1955), «Mūžības beigas» (1955).

Šī raženā posma pēdējais darbs ir romāns «Kailā saule» (1957). Pēc tam, it kā būtu noguris no fantastikas vai izsmēlis tematu krājumu, Azi­movs ar apbrīnojamu enerģiju raksta populārzi­nātniskas grāmatas, retumis, par prieku zinātnis­kās fantastikas cienītājiem, publicēdams stāstus, un tikai 1972. gadā, pēc piecpadsmit gadu pār­traukuma, parādās jauns romāns — «Paši dievi».

Azimova kā zinātniskās fantastikas rakstnieka darbības raženais periods sakrita ar tā saukto amerikāņu fantastikas zelta laikmetu. Ap 30. un 40. gadu miju līdztekus populārajai pārgalvīgu piedzīvojumu fantastikai un šauri tehnoloģiskai fantastikai radās vēl viens virziens, ko Azimovs dēvē par «reālistisko». To vadīja Džons Kempbcls, žurnāla «Astounding Science Fiction» redaktors. Viņš prasīja no autoriem ne tikai zinātnisku saga­tavotību, bet arī nākotnes iespēju nopietnu vērtē­jumu, vispirmām kārtām — kā zinātnes progress ietekmēs sabiedrību. Līdz ar Azimovu žurnālā pa- stavīgi publicējās Roberts Heinleins, Teodors Stēr- džens, Spregs de Kemps, Vens Vogts, Pols Ander- sons, Lesters del Rejs un citi. Viņi visi ilgus ga­dus ieņēma vadošu vietu amerikāņu zinātniskajā fantastikā.

Tāda autoru izvēle, raksta Azimovs, deva inte­resantus rezultātus: «Vēl ilgi pirms tam, kad cil­vēce sāka prātot par to, kur mūs novedīs urāna atoma sabrukšana, Kempbela cālēni atjautīgi un prasmīgi parādīja lasītājiem šā atklājuma sekas.» To apstiprina Heinleina stāsts «Neapmierinošais lēmums» (1941) un K. Kārtmilla stāsts «Pēdējais termiņš» (1944). Interesanta detaļa: abu šo stāstu dēļ Federatīvajam izmeklēšanas birojam radās aiz­domas par militāru noslēpumu izpaušanu, kaut gan patiesībā tajos bija tikai uz publicētu datu pamata izdarīti secinājumi. Tādā pašā garā, aizsteidzoties priekšā reālām iespējām, tika argumentēti stāsti par starpplanētu ceļojumiem, robotiem, skaitļotā­jiem utt.

Ne visiem šīs grupas rakstniekiem bija laba zi­nātniskā sagatavotība. Azimovs viņu vidū bija visizglītotākais. Taču visi viņi saprata — vismaz Azimovs tā uzskata —, ka pasaulē notiek strau­jas pārmaiņas un cilvēces liktenis ir atkarīgs no tā, kā tiks izlietoti zinātnes un tehnikas sasnie­gumi, kā tiks atrisinātas nobriedušas problēmas, pirms tās nav kļuvušas neatrisināmas.

Taču nedrīkst aizmirst, ka nākotnes pasauļu so­cioloģiskajās konstrukcijās viņi visi tā vai citādi bija tehnokrāti. Zinātnes un tehnikas neierobežo­tās iespējas parasti tika pievienotas iepriekšējai bāzei un būtībā nepārmainītām ekonomiskajām at­tiecībām. Sistēmas kritika nāca «110 iekšpuses» un gandrīz nekad «110 ārpuses».

Tomēr, ja ielūkojas uzmanīgāk, grupa nemaz ne­bija tik vienota. Un vēlāk radās arī politiskas pre­tišķības (piemēram, Heinleins pārgāja galēji la­bējā spārnā). Taču tajā laikā «Kempbela cālēni» pacēla amerikāņu zinātnisko fantastiku,, krietni augstākā līmenī.

Fantastiskajā socioloģijā Azimovs nav izņē­mums. Šai ziņā viņš ir daudz vājāks nekā zināt­niski tehniskajā modelēšanā. Pēc domāšanas veida būdams zinātnieks, viņš rūpīgi pamato savus pie­ņēmumus, paturot vērā visas iespējamās sekas, kas loģiski izriet no sākotnējās tēzes. Viņš prot radīt īstenības ilūziju arī tajos gadījumos, kad si­žetiskie priekšnoteikumi ir pilnīgi abstrakti.

Nereti Azimovatn pārmet pārāk zinātnisku stilu, nepietiekamu iedziļināšanos varoņu iekšējā pa­saulē, viņu pārvēršanu par «ideju ruporiem». Pa­tiešām, Azimova grāmatām dažreiz trūkst cilvē­ciska siltuma, tiešu dzīves sajūtu. Viņš arī fantas­tikā paliek zinātnieks, un reizumis zinātnieks no­māc mākslinieku. Taču gadās arī tā, ka cietās, prāta radītās konstrukcijas neiztur emociju spie­dienu, un tad rodas šedevri, tādi kā «Neglītais puisēns» — uzvaroša himna mātes jūtām. Šīs varenās jūtas pamostas vientuļā sievietē ārkār­tējos apstākļos, kad mīlestība nozīmē pašuzupu­rēšanos.

Azimovs ir domas dzejnieks. Viņš saista nevis ar noskaņām un niansēm vai tēlainu valodu, bet gan ar skaidru, loģisku, aizraujošu izklāstu, nepa­rastiem notikumiem, kas izriet no neparastiem pieņēmumiem. Rūpīgs hipotēžu pamatojums no­saka darbības dinamiku. Stāstos viņš ir galveno­kārt analītiķis, romānos dod priekšroku avantūris- lišķiem sižetiem, kuros apvieno fantastiku ar de- tektīvžanra elementiem.

Zinātniskās fantastikas literatūrā Azimovam pieder divi atklājumi: viņš ir «cilvēciskojis» robo­tus un «izvietojis» cilvēci pa visu Galaktiku.

Mehāniskie un bioloģiskie roboti (androīdi) ra­dušies cilvēku iztēlē jau sen. «Mēģinājumi radīt mākslīgu dzīvību,» Azimovs šai sakarā saka, «likās nāves grēks un pelnīja bargu sodu. Cits pēc cita parādījās sacerējumi, stāsti un romāni, kur robots dniinā nenovēršamībā iznīcina savu radītāju un icl bojā pats … Tikai 1939. gadā, cik man zināms, kāds zinātniski fantastisko stāstu autors mēģināja aplūkot robotu problēmu no tehnisko zinātņu po­zīcijām. Bez liekas kautrības atzīstos, ka tas biju es.»

Azimova formulētie «Trīs robotikas likumi» ir pieņemti gandrīz bez vārda runas kā postulāts, kaut gan viņš pats cenšas tos apiet vai dot tiem plašāku interpretējumu. Viņa stāstu galvenie va­roņi ir dažādas konstrukcijas cilvēkveidīgas ma­šīnas, kas darbojas grūtos apstākļos, nereti kritis­kas situācijās. Nākotnes kibernētikas problēmu ko­pums un gudrās sievietes, robotu psiholoģes Sjū- zenas Kelvinas tēls apvieno stāstus ciklā. Grā­mata «Es, robots» laikam gan ietekmējusi zināt­niskās fantastikas attīstību ne mazāk kā Velsa romāni.

Vēlāk Azimovs pievērsās androīdiem. «Tērauda alas» un «Kailajā saulē» ar mīklainu noziegumu izmeklēšanu nodarbojas cilvēks Laidžs Beilijs un androīds R. Deniels Olivo («R» pirms vārda no­zīmē «robots»). «R. Deniels,» autors viņu raksturo, «ir spēcīgs, ideāli nosvērts, absolūti saprātīgs un bi īvs no emocijām, taču viņa iespējas ierobežo trīs robotikas likumi un viņa prāts strādā strikti for­māli. Nozieguma atklāšanas gods vienmēr pieder Laidžam Beilijam.»

Gluži negaidīti R. Deniels kļuva par tik simpā­tisku personību, ka Azimovs saņēma daudz vēs­tuļu, kurās tika apgalvots, ka nav pamata kate­goriski dot priekšroku cilvēkam. Sīs pretenzijas, pēc rakstnieka vārdiem, lika viņam sākt domāt par problēmu: «Vai vienīgi cilvēcisks ķermenis pa­dara cilvēcisku būtni par cilvēku? Bet varbūt prāts? Ja mašīna domā kā cilvēks un pat vēl la­bāk, vai ārējā līdzība ir svarīga?»

Un tad trešajā etapā parādās pilnveidota elek­troniskā skaitļošanas mašīna ar iesauku «Multi- vaks», kurā glabajas pasaules statistika, ekono­miskā un demogrāfiskā informācija, dienas jau­numi, ziņas par visas pasaules cilvēkiem …

Hipotēze par visaptverošām elektroniskām sma­dzenēm, kura izplatījās amerikāņu zinātniskajā fantastikā, pamudināja Azimovu uz filozofiskām pārdomām un satīriskiem vispārinājumiem («Vi­sas pasaules raizes», «Pēdējais jautājums» u. c.).

Stāstos par robotiem ir runa par samērā netālu nākotni; triloģijā «Dibināšana» un romānos, kas veido «trīsstūri» («Akmentiņš debesīs», «Zvaig­znes kā putekļi», «Kosmosa plūsmas»), — par «ga­laktiskās ēras» cilvēci, kas apdzīvo miljoniem pla­nētu.

Jaunībā lasītais Gibona darbs «Romas impērijas pagrimums un bojāeja» uzvedināja Azimovu uz domu radīt kaut ko līdzīgu Galaktikas mērogā. Cilvēces izveidotā Galaktiskā Impērija ar galvas­pilsētu uz planētas Trantors sasniegusi neiedomā­jamu varenību, taču to plosa pretrunas: kari, intrigas, sazvērestības, despotu sāncensība, veikal­nieku alkatība, verdzināto masu sacelšanās — ap­mēram tas pats, kas kādreiz notika Romas impē- lijā un notiek jebkurā ekspluatatoru sabiedrība. Galu galā centrbēdzes spēki izposta šo konglome­rātu. Galaktiskā Impērija sabrūk, atsevišķu planētu iedzīvotāji regresē. Perspektīvā — barbarisms tūkstošiem gadu, kamēr sāksies jauns atdzimša­nas cikls uz demokrātiskiem, progresīviem pama­tiem …

Pakāpeniska izvēršanās kosmosā — sākot ar tuvāko planētu kolonizāciju līdz iziešanai citās di- inensijās un aiz Galaktikas robežām — tad arī ir ta «galaktiskā koncepcija», kas aptver tūkstošiem gadu cilvēces nākotnes vēstures, un par vienu no i tas radītājiem tiek uzskatīts Azimovs.

Sai iecerei veltīts noveļu cikls, kas veido epopeju Iris sējumos. Vērienīgais sižets, dzīvā darbība ar detektīva elementiem, veiksmīgi imitētie fragmenti no galaktiskās ēras 13. gadu tūkstoša Enciklopēdi­jas un pat iespaidīgais galvenā varoņa sociologa Harija Seldona tēls (paredzot Impērijas sabruk­šanu, viņš izveido slepenu organizāciju «Dibinā­šana», kas uzņemas rūpes par civilizācijas atdzim­šanu) — tas viss tomēr nepasargā Azimovu no naivām vēsturiskām analoģijām, ko pateicis priekšā tas pats Gibons.

Gatavu sociālo modeļu pārnešana tālā nākamībā , dod iespēju progresīva virziena rakstniekiem pa­plašinātā mērogā atklāt mūsdienu buržuāziskās sabiedrības vainas. Katrā ziņā Azimovs savos dar­bos, kas stāsta par tālu nākotni, uzstājas kā so­ciālā un zinātnes progresa kaismīgs aizstāvis.

Detektīvajā fantastiskajā diloģijā «Tērauda alas» un «Kailā saule» reakcionārajai oligarhijai, kas sadzinusi iedzīvotājus drūmās, smirdošās pa­zemes alās, stājas pretī citu planētu revolucionā­ras kopienas, kas atsūta uz Zemi savus pārstāv­jus, lai gāztu cietsirdīgos valdniekus un palīdzētu

apspiestajiem sākt jaunu dzīvi. Kolosāli tehnikas sasniegumi tiek izmantoti par ļaunu cilvēkam arī romānā ar asprātīgu sižetu — «Mūžības beigas», kur oligarhu rīcībā ir temporālais lauks un viņi mēģina savās interesēs izdarīt «labojumus» vēs­turē.

Tāda veida sacerējumos nevēlamas sociālās nā­kotnes modeļi dod iespēju parādīt, cik bīstama ir vienpusīga tehnikas attīstība. Azimovs nenoguris atkārto, ka mūsdienu apstākļos progresīvas pār­maiņas sabiedrībā var nodrošināt vienīgi zinātnes sasniegumu izmantošana humāniem mērķiem.


Šī aktualā tema vijas cauri arī romanam «Paši dievi».

Romāns veidots kā triptihs. Daļu nosaukumi ir citāts no Šillera: «Pret stulbumu … paši dievi… cīnās veltīgi?» Ar jautājuma zīmi Azimovs pauž šaubas par šā aforisma neapstrīdamību: jā, cilvēku stulbums ir liels, un tomēr tas atkāpsies saprāta priekšā!

Katra daļa pati par sevi ir pabeigts vesels, bet tās visas trīs apvieno temata attīstība: pie kā var novest dabā pastāvošās harmonijas izpostīšana, cik dārgi var maksāt neprātīga dzīšanās pēc izde­vīguma. Šajā gadījumā enerģijas apmaiņa starp «paralēlām pasaulēm» izjauc enerģētisko līdzsvaru Visumā. Kosmiskā hiperbola ne tikai saasina sižetu, bet arī akcentē grāmatas centrālo pro­blēmu: racionālisms bez cilvēcības noved pie ļau­numa.

Pret stulbumu sāk ciņu jaunais zināt­nieks PTters Lemonts. Viņš ir sapratis, ka «Elek­tronu Sūkņa» izmantošana, ar kuru tiek iegūta lēta enerģija no «Parauniversa», draud ar… Saules eksploziju. Taču cilvēki nedomā par nā­kotni. Lemontam neviens netic… «Paši dievi» — augsta intelekta būtnes, kas dāvājušas cilvēkiem šo atklājumu, — nevar pārtraukt ener­ģijas sūknēšanu, jo viņām tas ir vienīgais līdzek­lis dzīvības uzturēšanai uz planētas ar gandrīz atdzisušu spīdekli… Novērst katastrofu cenšas Bendžamins Denisons. Viņš ir atklājis iespēju ierī­kot uz Mēness «sūkņus» ar pretēju lādiņu, kuru darbība neitralizētu «Elektronu Sūkņu» ietekmi. Cīņa tikko sākas. Bet vai Denisons un viņa domu­biedri cīnās veltīgi? Romāna fināls sola izeju no strupceļa, paver iepriecinošu perspektīvu.

Romānā apvienojas reālisms ar nosacītību, ierastā Zemes pasaule un tajā valdošās attiecības (kādu to redz amerikāņu rakstnieks) ar zinātnis­kas pasakas poētisko pasauli, kur fantāzija nepa­zīst robežu un tai pašā laikā pakļaujas loģikai — cēloņu un seku loģikai, ko nosaka pieņēmums par augsti organizētas dzīvības formas eksistenci izre- linātas matērijas recekļu veidā. Bet arī tur, uz šīs «Paralēlā Universa» planētas, «cilvēcība» stājas pretī saltam egoismam, savtīgumam, nežēlībai. Labā un ļaunā kategorijas ir absolūtas ikvienā Vi­suma stūrītī, lai kāds miesisks vai bezmiesisks vei­dols būtu saprātīgajām būtnēm. Šās romāna daļas varone, daiļā, caurspīdīgā Dua, uzzinājusi, ka jau­nais enerģijas avots novedīs pie bojāejas «para­lēlo pasauli», kā spēdama aizstāv augstākās mo­rāles principus.

Autors apbrīnojami izteiksmīgi apraksta saprā­tīgas būtnes, kas spēj izretināties un sabiezēt, pulsēt un mainīt formu, saplūst kopā pa trim un galu galā pārvērsties par Cietni, kurš intelekta ziņā ir pārāks par triādi. Interesanti ir ne tikai spilgtie šo būtņu dzīves un izturēšanās apraksti, bet arī rak­sturi, psiholoģija, individuālās īpatnības. Varbūt tās ir pašas labākās lappuses, ko uzrakstījis Azi­movs.

Par to, kā sākusies fantastiskā enerģijas ap­maiņa ar dabā neeksistējošā plutonija 186 palī­dzību, par šīs «paracilvēku» piegādātās vielas nejaušo atklāšanu un neapdāvinātā zinātnieka Helama, kurš pasludināts par «Elektronu Sūkņa Tēvu», žilbinošo karjeru romānā pastāstīts retro­spektīvi. Pirmās daļas sociālais fons — konserva­tīvā, akadēmiskā vide, kur laurus plūc Helama tipa stulbeņi, — pazīstams jau no Azimova ag­rākā romāna «Nāves dvesma».

Fantastiskais atklājums ir tikai iemesls. Tas dod visādus labumus, nodrošina vieglu dzīvi. («Līdz tam neviens lielāks tehnikas jaunums ne­bija ieviesies tik ātri un plaši kā Elektronu Sūk­nis.») Un tādēļ ikviens, kas uzdrošinās apšaubīt «cilvēces labdara» Helama neapstrīdamo autori­tāti, neizbēgami cieš sakāvi. Helamu aizsargā No­bela prēmija, sabiedriskā doma, valdība. Šādos apstākļos vienpatņa Lemonta cīņa jau iepriekš no­lemta neveiksmei. Taču arī uz apdzīvotā Mēness (darbība notiek 21. gadsimta beigās) Lemonta do­mubiedrs Denisons savus eksperimentus izdara slepeni un tikai laimīgas sagadīšanās dēļ atrod brīvprātīgus palīgus. Mēness pilsētas apraksts, luniešu un zemiešu attiecību notēlojums autoram neapšaubāmi ir izdevies, kaut arī salīdzinājumā ar abām pirmajām trešā daļa ir acīm redzami vā­jāka.

Kopumā Azimova romānā jūtama asi kritiska

attieksme pret zinātnes un tehnikas cilvēkiem, kam pašreizējais labums svarīgāks par vēsturisko per­spektīvu. Fantastiskais «Elektronu Sūknis» tikai vēl vairāk akcentē problēmu par zinātnieku un po­litisko darbinieku morālo atbildību. Zīmīgi, ka ro­māns «Paši dievi» 1973. gadā saņēma abus ASV augstākos apbalvojumus par labākajiem zinātnis­kās fantastikas darbiem — Hjugo prēmiju un Nebila prēmiju.


Azimovs pats sevi dēvē par «senu zinātniskās fantastikas entuziastu un pastāvošās kārtības pre­tinieku». Varētu sastādīt veselu krājumu no viņa rakstiem un izteikumiem par šo literatūras veidu, kura labā viņš tik daudz darījis.

Pēc Azimova vārdiem, zinātniskās fantastikas mērķis ir «… apzināšanās, ka zinātne var mainīt mūsdienu sabiedrības raksturu, un vēlēšanās uz­zināt, kāda būs kārtējā pārmaiņa». Šajā ziņā zi­nātniskā fantastika tuvojas prognostikai. Pēc Azi­mova mākslinieciskās prakses un teorētiskajiem uzskatiem viegli secināt, ka viņš aizstāv tieši zinātnisko fantastiku, kuras uzdevums ir pa­redzēt priekšā stāvošās pārmaiņas.

Tādēļ viņš tik kategoriski uzstājas pret angļu un amerikāņu fantastikas modernistiskajām ten­dencēm, kuras ar savām forrnālistiskajām ērmī- bām un drūmo fatālas nākotnes koncepciju viņam no laika gala ir svešas. «Ceru,» Azimovs izteicies, «kad jaunais vilnis noplaks un atstās aiz sevis tikai putas, atkal pacelsies lielais un plašais zināt­niskās fantastikas krasts.»

Viens no Azimova principiālajiem Izteikumiem runā par rakstnieka fantasta lielā morālā pienā­kuma apzināšanos, par viņa pārstāvētās literatū­ras milzīgo sociāli apgaismojošo misiju:

«Vēsture ir sasniegusi robežlīniju, kad cilvēce vairs nedrīkst naidoties. Cilvēkiem uz Zemes jā­dzīvo draudzīgi. Es vienmēr savos darbos cenšos to uzsvērt. Lasītāja mīlestību pret maniem dar­biem es uzskatu par zīmi, ka viņš atbalsta šādu viedokli. Nedomāju, ka var piespiest visus cilvē­kus citam citu mīlēt, bet es gribētu novērst naidu starp cilvēkiem. Un es visā nopietnībā domāju, ka zinātniskā fantastika ir viens no posmiem, kas pa­līdz apvienot cilvēci. Problēmas, ko mēs risinām fantastikā, kļūst par cilvēces būtiskajām problē­mām.»

Daudzi līdz šim laikam maldīgi uzskata, ka šī literatūra pauž bēgšanu no īstenības, ka labākajā gadījumā tā ir «prāta rotaļa». Nē, Azimovs iebilst: «Mēs rakstām par nākotni no šīsdienas viedokļa. … Cilvēks, kas neinteresējas par nākotni un uz­skata zinātnisko fantastiku par literārām blēņām, nenovēršami nonāks pie iztēles atrofijas un nekad nespēs saskatīt, kas viņu gaida nākotnē.»

Rezumējot savas pārdomas, Azimovs secina: «Cilvēku cilts izdzīvos, ja droši skatīsies nākotnei sejā, nevis turēsies pie pagātnes, ja atradīs sevī vīrišķību pieņemt pārmaiņas, nevis veltīgi un pos­toši tām pretosies. To mums māca zinātniskā fan­tastika, un es lepojos ar to, ka savu spēku robežās esmu veicinājis tās mācību.»

Nevar nepievienoties izcilā amerikāņu fantasti­kas rakstnieka galvenajām atziņām.

J. Brandiss


Ja neskaita «Fantastisko ceļojumu», kas bija cilā autora scenārija pārveidojums romānā, pagā­ji'. apmēram piecpadsmit gadu, kopš neesmu uz­rakstījis nevienu zinātniski fantastisku romānu, li. nenozīmē, ka es vispār būtu pametis rakstī­šanu. Šajā laikā esmu rakstījis vairāk nekā jeb­kad, tikai neesmu pievērsies fantastikai.

Ikt tad, 1971. gada 24. janvārī, piedaloties zi­nātniskās fantastikas rakstnieku sanāksmē, kas notika Ņujorkā, es klausījos Roberta Silverberga mi Lestera del Reja publisko dialogu par zināt­nisko fantastiku. Tā gaitā Bobam, lai pierādītu savu domu, vajadzēja minēt ķīmiskā elementa izo- lopu — vienalga, kādu —, un, mirkli vilcinājies, viņš pateica: «Plutonijs 186.»

Dabiski, ka pēc šā dialoga es uzmeklēju Bobu, lai viņam pasacītu (krietni vien uzjautrinoties), ka tāda izotopa kā plutonijs 186 nav un nevar būt. Taču Bobu viņa zinātniskā analfabētisma konstatācija nemaz nesatrieca, viņš tikai flegmā­tiski noteica: «Nu, un tad?»

«Tad tāl» es sacīju. «Lai parādītu jums, kas ir īsta izdomas spēja, es uzrakstīšu stāstu par plu- toniju 186.»

Tas nebija tik viegli, kā pēc maniem vārdiem varēja izklausīties. Man bija jāizdomā kaut kas lads, kas padarītu iespējamu (vai vismaz šķietami padarītu iespējamu) neiespējama izotopa eksis­tenci, jāizveido sižets par sarežģījumiem, kas šai sakarā varētu rasties, un jādod atrisinājums.

Pēc kāda laika es biju ticis tik tālu, ka varēju vismaz sākt.

Tā nu es sēdos pie rakstīšanas, un tad notika kaut kas tāds, kas parasti ar mani nemēdz atga­dīties… Stāsts vairs nepakļāvās kontrolei un strauji risinājās tālāk it kā pats no sevis. Sākot) darbu, man ne prātā nenāca, ka uzrakstīšu ro-ļ mānu, bet galu galā tā ir iznācis.

Pateicībā par neviļus doto iedvesmu romānam,J ko es (sākumā) nemaz netaisījos rakstīt, veltīju šo grāmatu

savam labajam draugam Robertam Silverbergam.

Jā, starp citu, stāstījums sākas ar 6. nodalu. Tā nav kļūda. Man te ir savi īpaši apsvērumi. Tā­tad — lasiet, un es ceru, ka darīsiet to ar patiku.

Автор: Ellison Harlan
Paingod and Other Delusions

Robert Heinlein says, “This book is raw corn liquor. You should serve a whiskbroom with each shot so the customer can brush the sawdust off after he gets up from the floor.” Perhaps a mooring cable might also be added as necessary equipment for reading these eight wonderful stories: They not only knock you down — they raise you to the stars. Passion is the keynote as you encounter the Harlequin and his nemesis, the dreaded Tictockman, in one of the most reprinted and widely taught stories in the English language; a pyretic who creates fire merely by willing it; the last surgeon in a world of robot physicians; a spaceship filled with hideous mutants rejected by the world that gave them birth. Touching and gentle and shocking stories from an incomparable master of impossible dreams and troubling truths.

Late in March of 1965, I was compelled to join twenty-five thousand others, from all corners of the United States, who marched on the then-bastion of bigotry, the then-capitol of corruption, Montgomery, Alabama (though South Boston now holds undisputed title to the designation, Montgomery is still no flowerbed of racial sanity) (but the myth of the “liberal” North sure got the hell shot out of it by the Southies from Irish-redneck Boston).

I was part of the human floodtide they called a “freedom march” that was trying to tell Governor George Wallace that Alabama was not an island, that it was part of the civilized universe, that though we came from New York and California and Illinois and South Dakota we were not “outside agitators,” we were fellow human beings who shared the same granfalloon called “Americans,” and we were seeking dignity and civil rights for a people shamefully bludgeoned and mistreated for over two centuries. It was a walk through the country of the blind. I’ve written about it at length elsewhere.

But now it’s ten years later and yesterday a friend of mine’s sixty-five-year-old mother got mugged and robbed in broad daylight by two black girls. It’s ten years later and a girl I once loved very deeply got raped repeatedly, at knife-point, in the back seat of her own car in an empty lot behind a bowling alley in the San Fernando Valley by a black dude who kept at her for seven hours. It’s ten years later and Martin Luther King is dead and Super Fly is alive, and what am I to say to Doris Pitkin Buck, who lost her dear and magical Richard on the streets of Washington, D.C., to a pack of black killers who chose to stomp to death a man in his eighties for however much stash-money he might have been carrying?

Do I say to that friend of mine: when they went to drag the Mississippi swamps for the bodies of the civil rights workers Chaney, Schwerner, and Goodman, they dredged up the bodies of sixteen black men who had been cavalierly murdered and dumped in the muck, and no one even gave a damn, the newspapers didn’t even make much of a note of it, that it was the accepted way to handle an “uppity nigger” in the South? Do I say that and hope I’ve said something rational?

Do I say to that girl I loved: every time you see a mocha-colored maid or waitress it means her great-great-grandmother was a sexual pin cushion for some plantation Massa’, that rape and indentured bed service was taken for granted for two hundred years and if it was refused there was always a stout length of cordwood to change the girl’s thinking? Do I say that and hope I’ve drawn a reasonable parallel?

Do I tell brave and talented Doris Buck, who never hurt anyone in her life, that we’re paying dues for what our ancestors did, that we’re reaping the terrible crop of pain and evil and murder committed in the name of White Supremacy, that white men rob and rape and steal and kill as well as black, but that blacks are poorer, more desperate, more frustrated, angrier? Do I say that and hope to stop her tears with logic?

Why the hell do we expect a nobility of blacks that whites never possessed?

Of course I don’t say that pack of simple-minded platitudes. Personal pain is incapable of spontaneous remission in the presence of loss. I say nothing.

But my days of White Liberal Guilt are gone. My days of championing whole classes and sexes and pigmentations of people are gone. The Sixties are gone, and we live in the terrible present, where death and guilt don’t mix. Now I come, after all these years, to the only position that works: each one on his or her own merits, black/white/yellow/brown. Not all Jews are money-gouging kikes, but some are. Not all blacks are slavering rapists, but some are. Not all Puerto Ricans are midnight second-storey spicks, but some are.

And we come to the question again and again, what kind of a god is it that permits such misery … are we truly cast in his image, such an image of cruelty and rapaciousness … were we put here really to suffer such torment? Let the Children of God answer that one with something other than no-brain jingoism. Mark Twain said, “If one truly believes there is an all-powerful Deity, and one looks around at the condition of the universe, one is led inescapably to the conclusion that God is a malign thug.” That’s the quote that caused me to write “The Deathbird.” It’s a puzzle I cannot reason out.

I doubt. I have always doubted, since the day I read in the Old Testament — the word of God, remember — that there was only Adam and Eve and Cain and Abel, and then Cain got married. To whom? To Eve? Then don’t tell me what a no-no incest is.

Isaac Asimov assures me it’s a rational universe, predicated on sanity and order. Yeah? Well, tell me about God. Tell me who He is, why He allows the foulest hyenas of our society to run amuck while decent men and women cower in terror behind Fox locks and Dictograph systems. Tell me about Him. Equate theology with the world in which we live, with William Calley and Kitty Genovese and the people who keep their kids out of school because the new textbooks dare to say Humans are clever descendants of the Ape. No? Having some trouble? Getting ready to write me a letter denouncing me as the Antichrist? “God in his infinite wisdom,” you say? Faith, you urge me? I have faith … in people, not Gods.

But perhaps belief is not enough. Perhaps doubt serves the cause more honestly, more boldly. If so, I offer by way of faith Paingod.

Now it can be told: my secret vice. Buried deep in the anthracite core of my being is a personal trait so hideous, so confounding, a conceit so terrible in its repercussions, that it makes sodomy, pederasty, and barratry on the high seas seem as tame as a Frances Parkinson Keyes novel. I am always late. Invariably. Consistently. If I tell you I’ll be there to pick up you at 8:30, expect me Thursday. A positive genius for tardiness. Paramount sends a car to pick me up when I’m scripting, otherwise they know I’ll be off looking at the flowers, or watching the ocean, or reading a copy of The Amazing Spider-Man in the bathroom. I have been brought to task for this, on innumerable occasions. It prompted several courts-martial when I was in the Army. I’ve lost girlfriends because of it. So I went to a doctor, to see if there was something wrong with my medulla oblongata, or somesuch. He told me I was always late. His bill was seventy-five dollars. I’ve decided that unlike most other folk with highly developed senses of the fluidity of time, the permanence of humanity in the chrono-stream, et al, I got no ticktock going up there on top. So I had to explain it to the world, to cop out, as it were, in advance. I wrote the following story as my plea for understanding, extrapolating the (to me) ghastly state of the world around me — in which everyone scampers here and there to be places on time — to a time not too far away (by my watch) in which you get your life docked every time you’re late. It is not entirely coincidental that the name of the hero in this minor masterpiece closely resembles that of the author, to wit: “Repent, Harlequin!” said the Ticktockman

Madness is in the eye of the beholder.

Having done exhaustive research on sociopathic behavior for a two-hour NBC dramatic special recently, I won’t give you the faintest murmur of an objection that there are freaks and whackos walking the streets; they’re as liable to shoot you dead for chuckles as they are to assist you in getting your stalled car moving out of the intersection. One reliable estimate of the number of potential psychomotor epileptics undetected in our midst is 250,000 in the United States alone. And if you’ve read Michael Crichton’s TERMINAL MAN you know that the “brain storm” caused by psychomotor epilepsy can turn a normal human being into a psychopathic killer in moments. No, I won’t argue: there are madfolk among us.

But the madness of which I speak is what the late George Apley might have called “eccentricity.” The behavioral pattern outside the accepted norm. Whatever the hell that might be. The little old man sitting on the park bench having an animated conversation with himself. The girl who likes to dress as an exact replica of Betty Boop. The young guy out on the sidewalk playing an ocarina and interspersing his recital with denunciations of the city power and water authority. The old lady who dies in her two-room flat and the cops find sixty years’ worth of old newspapers plus two hundred thousand dollars in a cigar box. (One of the wooden ones, the old ones you simply can’t find any more because they don’t make them. They’re great for storing old photos and comic character buttons. If you have one you don’t want, send it along to me, willya?) The staid businessman who gets off by wearing his wife’s pantyhose. The little kid who puts a big “S” on a bath towel and, shouting, “Up, up and awaaayyy!” jumps off the garage roof.

They’re not nuts, friends, they’re simply seeing it all through different eyes. They have imagination, and they know something about being alone and in pain. They’re altering the real world to fit their fantasies. That’s okay.

We all do it. Don’t say you don’t. How many of you have come out of the movie, having seen Bullitt or The French Connection or Vanishing Point or The Last American Hero or Freebie and the Bean, gotten in your car, and just about done a wheelie, sixty-five mph out of the parking lot? Don’t lie to me, gentle reader, we all have weird-looking mannerisms that seem perfectly rational to us, but make onlookers cock an eyebrow and cross to the other side of the street.

I’ve grown very fond of people who can let it out, who can have the strength of compulsion to indulge their special affectations. They seem to me more real than the faceless gray hordes of sidewalk sliders who go from there to here without so much as a hop, skip, or a jump.

One morning in New York last year, I was having a drug-store breakfast with Nancy Weber, who wrote THE LIFE SWAP. We were sitting up at the counter, on revolving stools, chewing down greasy eggs and salty bacon, talking about how many dryads can live in a banyan tree, when the front door of the drug store (the now-razed, much-lamented, lovely Henry Halper’s on the corner of 56th and Madison, torn down to build, I suppose, an aesthetically-enchanting parking structure or candidate for a towering inferno) opened, and in stormed a little old man in an overcoat much too heavy for the weather. He boiled in like a monsoon, stood in the middle of the room and began to pillory Nixon and his resident offensive line of thugs for double-teaming Democracy. He was brilliant. Never repeated himself once. And this was long before the crash of Nixon off his pedestal. Top of his lungs. Flamboyant rhetoric. Utter honesty, no mickeymouse, corruption and evil a-flower in the land of the free! On and on he went, as everyone stared dumbfounded. And then, without even a bow to the box seats, out he went, a breath of fresh air in a muggy world. I sat there with a grin on my face only a tape measure could have recorded. I applauded. Superduper! Nancy dug it, I dug it, and a bespectacled gentleman three down from us — burnt toast ignored — dug it. The rest of the people vacillated between outrage and confusion, finally settling on attitudes best described by a circling finger toward the right ear. They thought he was bananas. Well, maybe, but what a swell madness!

Or take my bed, for instance.

When you come into my bedroom, you see the bed up on a square box platform covered with deep pile carpeting. It’s in bright colors, because I like bright colors. Now, there’s a very good, solid, rational reason why the bed is up there like that. Some day I’ll tell you why; it’s a personal reason; in the nature of killing evil shadows. But that isn’t important, right here. What is important is the attitude of people who see that bed for the first time. Some snicker and call it an altar. Others frown in disapproval and call it a pedestal, or a Playboy bed. It’s none of those. It’s very functional, and serves an emotional purpose that is none of their business, but Lord, how quick they are to label it the way they see it, and to lay their value judgment on it and me. Most of the time I don’t bother explaining. It isn’t worth it.

But it happens all the time, and every time it happens I think about this story. Madness is in the eye of the beholder. What seems cuckoo to you may be rigorously logical to someone else. Remember that as you read.

The pain in this one is the pain of a mind blocked from all joy and satisfaction by an outworn idea, an idée fixe, a monomaniacal hangup that tunnels the vision. Think of someone you know, even someone you love, trapped into a corrupt or self-destructive or anti-social behavior pattern by an inability to get around the roadblock of erroneous thinking. Pathetic.

The story is about a man and a woman. The woman is the good guy, the man is the dummy. When it appeared in Analog, Kelly Freas did a drawing that showed the man as the stronger of the two, his body positioned in such a way that it looked as if he was protecting the lesser female. Wrong. I tried to get Ben Bova, the editor of Analog , to get Kelly to alter the drawing, but it was too close to the publication deadline, so it went in that way.

But, much as I admire and respect Kelly, I took it not so much as a sexist attitude on his part — Polly wouldn’t permit such an evil to exist — as an unconscious understanding of the massmind of the general Analog readership, which is, at core and primarily, engineers, technicians, scientists, men of the drawing board and the spanner.

So I wasn’t perplexed or saddened when the story came in at the bottom of Analog’s Analytical Laboratory ratings. Where else would a story that says machismo is bullshit and a woman thinks more reasonably than a man come in? Diana King at the magazine assures me the short stories always come in last, but I think she’s just trying to help me over a bad time; I handle rejection, I just don’t handle it well.

Nonetheless, I’m including it in this collection, an addition to the stories that appeared in previous editions of this book, not only to give you a little extra for your money, but because it’s the latest in my Earth-Kyba War stories. And what with “The Crackpots” here, the first of the series, it makes a nice little package.

There’s not much else to say about it. This isn’t the most soul-sundering tale I’ve ever tried to write, it’s just an attempt to do an actual, honest-to-God science fiction story for Analog. To see if I could do it on my own terms. And to see if I could gig the Analog readers of thirty-and-more years’ good standing, who would have coronary arrest at seeing Ellison in the hallowed pages of their favorite magazine. You can imagine my joy when I saw the is sue on the newsstands, with my name on the front cover with Isaac Asimov’s, knowing that Analog’s faithful would be gagging, and knowing the little jibe I had waiting for them inside with Sleeping dogs.

“How did you come to write this story?” I am frequently asked, whether it be this story, or that one over there, or the soft pink-and-white one in the corner. Usually, I shrug helplessly. My ideas come from the same places yours come from: Compulsion City, about half an hour out of Schenectady. I can’t give a more specific location than that. Once in a great while, I know specifically. The story that follows is one of those instances, and I will tell you. I attended the 22nd World Science Fiction Convention (Pacificon II) on Labor Day, 1964. For the past many “cons,” a feature has been a fan-art exhibit, with artwork entered by nonprofessionals from all over the science fiction world. Several times (for some as-yet-unexplained reason) I have been asked to be among the judges of this show, and have found the level of work to be pleasantly high, in some cases really remarkable. On half a dozen occasions I have found myself wondering why the certain illustrator that impressed me was not working deep in the professional scene; and within a year, invariably, that artist has left the amateur ranks and become a selling illustrator. At the Pacificon, once again I attended the fan-art exhibition. I was in the company of Robert Silverberg, a writer whose name will not be unfamiliar to you, and the then-editor of Amazing Stories, Cele Goldsmith Lalli (the Lalli had only recently been added, when that handsome bachelor lady finally threw in the sponge and married Mr. Lalli, in whose direction dirty looks for absconding with one of the ablest editors s-f had yet produced). Cele had been trying vainly to get a story out of me. I was playing coy. There had been days when the cent or cent-and-a-half Amazing Stories paid was mucho dinero to me, but now I was a Big-Time Hollywood Writer (it says here somewhere) and I was enjoying saying stupid things like, “You can’t afford me, Cele,” or “I’ll see if Joseph E. Levine will let me take off a week to write one for you … I’ll have my agent call you.” Cele was taking it staunchly. Since I was much younger, and periodically disrupted her efficient Ziff-Davis office, she had tolerated me with a stoic resign only faintly approached by the Colossus of Rhodes. “Okay, okay, big shot,” she was replying, “I’ll stretch it to two cents a word, and we both know you’re being overpaid.” I sneered and marched away. It was something of a running gunbattle for two days. But, in point of fact, I was so tied up with prior commitments in television (that was my term of menial servitude on “The Outer Limits”) that I knew I didn’t have the time for short stories, much as I lusted to do a few, to keep my hand in. That Sunday morning in September, we were at the fan-art exhibit, and I was stopped in front of a display of scratchboard illustrations by a young man named Dennis Smith, from Chula Vista, California. They were extraordinary efforts, combining the best features of Finlay, Lawrence, and Heinrich Kley. They were youthfully derivative, of course, but professionally executed, and one of them held me utterly fascinated. It was a scene on a foggy landscape, with a milk-wash of stars dripping down the sky, a dim outline of battlements in the distance, and in the foreground, a weird phosphorescent creature with great luminous eyes, holding a bag of skulls, astride a giant rat, padding toward me. I stared at it for a long while, and a small group of people clustered behind me, also held by the picture. “If somebody would buy that, I’d write the story for it,” I heard myself say. And from behind me, Cele Goldsmith Lalli’s margarine-warm voice replied, “I’ll buy it for Fantastic; you’ve got an assignment.” I was trapped. Hell hath no fury like the wrath of an editor with single-minded devotion to duty. Around that strange, remarkable drawing, I wrote a story, one of my personal favorites. Dennis Smith had named the picture, so I felt it only seemly to title the story the same: Bright Eyes.

Pretty people have it easier than uglies. It smacks of cliché, and yet the lovelies of this world, defensive to the grave, will say, ‘tain’t so. They will contend that nice makes it harder for them. They get hustled more, people try to use them more, and to hear girls tell it, their good looks are nothing but curse, curse, curse. But stop to think: at least a good-looking human being has that much going for openers. Plain to not-so-nice-at-all folk have to really jump for every little crumb. Things come harder to them. The reasoning of the rationale is a simple one: we worship the Pepsi Generation. We have a pathological lemming drive to conceal our age, lift our faces, dress like overblown Shirley Temples, black that grey in the hair, live a lie. What ever happened to growing old gracefully, the reverence of maturity, the search for character as differentiated from superficial comeliness? It be a disease, I warn you. It will rot you from the inside, while the outside glows. It will escalate into a culture that can never tolerate The Discarded.

Pain. The pain of being obsolete. I go down to Santa Monica sometimes, and walk along through the oceanside park that forms the outermost edge of California. There, at the shore of the Pacific, like flotsam washed up by America, with no place to go, are the old people. Their time has gone, their eyes look out across the water for another beginning, but they have come to the final moments. They sit in the vanilla sunshine and they dream of yesterday. Kind old people, for the most part. They talk to each other, they talk to themselves, and they wonder where it all went.

I stop and sit on the benches and talk to them sometimes. Not often; it makes me think of endings rather than continuations or new beginnings. They’re sad, but they have a nobility that cannot be ignored. They’re passed-over, obsolescent, but they still run well and they have good minutes in them. Their pain is a terrible thing because it cries to be given the chance to work those arthritic fingers at something meaningful, to work those brain cells at something challenging.

This story is about someone in the process of being passed-over, being made obsolete. He fights. I would fight. Some of the old people in Santa Monica fight. Do we ever win? Against the shadow that inevitably falls, no.

Against the time between now and the shadow’s arrival, yes, certainly.

That’s the message in Wanted in Surgery.

Repetitiously, the unifying theme to the stories in this collection is pain, human anguish. But there is a subtext that informs the subject; it is this: we are all inescapably responsible, not only for our own actions, but for our lack of action, the morality and ethic of our silences and our avoidances, the shared guilt of hypocrisy, voyeurism, and cowardice; what might be called the “spectator-sport social conscience.” Catherine Genovese, Martin Luther King, Viola Luizzo, Nathanael West, Marilyn Monroe … how the hell do we face them if there’s something like a Hereafter? And how do we make it day-to-day, what with mirrors everywhere we look, if there isn’t a Hereafter? Perhaps it all comes down to the answer to the question any middle-aged German in, say, Munich, might ask today: “If I didn’t do what they said, they’d kill me. I had to save my life, didn’t I?” I’m sure when it comes right down to it, the most ignominious life is better than no life at all, but again and again I find the answer coming from somewhere too noble to be within myself: “What for?” Staying alive only has merit if one does it with dignity, with purpose, with responsibility to his fellow man. If these are absent, then living is a sluglike thing, more a matter of habit than worth. Without courage, the pain will destroy you. And, oh, yeah, about this story … the last section came first. It was a tone-poem written to a little folk song Tom Scott wrote, titled “38th Parallel,” which Rusty Draper recorded vocally some years later as “Lonesome Song.” lf you can find a 45 rpm of it anywhere, and play it as you read the final sections, it will vastly enhance, audibly coloring an explanation of what I mean when I talk about pain that is Deeper than the Darkness

Автор: Ellison Harlan

A TV and film executive, Staeger displays a real knack for creating cinematic scenes in his engaging first thriller. Cooper, a burnt-out former CIA operative living in a cheap bungalow on the British Virgin Island of Tortola, isn't too happy when "Cap'n Roy," the local police chief, dares to call him at 6 a.m. (Indeed, he gets out of bed and smashes the window in his front door with a baseball bat.) A badly burned, broken and tattooed male body has washed up on the beach, and Roy wants Cooper to dispose of it without disturbing the tourists. Given the corpse's unusual wounds, a shady expat coroner in the U.S. Virgin Islands agrees to conduct an autopsy. The tattoo entices Cooper into digging further, and he soon unearths evidence of a huge buildup of weapons in China. At the same time, Julie Laramie, a low-level agent working for the CIA, stumbles across the same Chinese plot, only to have her superiors threaten to ax her if anything leaks. It's only a matter of time-plus a few more highly visual action moments-before Cooper and Laramie have to secretly link up and trust each other to save the world.

Автор: Staeger Will
Painting Mona Lisa aka I, Mona Lisa

"Painting Mona Lisa" offers an explanation behind the mysteries surrounding da Vinci's famous portrait – why did Leonardo keep the "Mona Lisa" with him until his death? It is April 26, 1478. Lorenzo De Medici, the head of the powerful Florentine Medici family is attacked. He survives, but his younger brother, Giuliano, dies beneath multiple dagger blows. Ten years later, a young Lisa Gherardini listens to her mother retell the story of Giuliano's death, sharing her mother's passion for the arts, and even attending some of the Medici gatherings. But, her father – a follower of the fanatical Dominican monk Fra Girolamo Savonarola – scorns the wicked paganism of the Medicis. Lisa becomes the lover of Lorenzo's son, Giuliano the younger, just as the French king arrives to banish the Medicis from Florence, beginning the reign of the fire-and-brimstone preacher. As they flee, she is forced to marry Francesco, a pious but cruel man. Florence's citizens rise up and hang Savonarola. But even after the friar's execution, the Medici remain banned. Leonardo da Vinci is commissioned to paint Lisa's portrait. Having tasted Borgia politics, Leonardo is now acting as the Medici family's agent in Florence. He aims to discover the leaders of the Savonarola underground – working to reinstate their strict theocracy, but also intends to find the man involved in the 1478 murder of Giuliano de Medici the elder. Confessing his love for Lorenzo's brother to Lisa, he tells her that she has reignited the flame in his heart, for his lover's murderer was her the man she though was her father, not one of the conspirators, but a furious husband seeking revenge on his wife's lover. Lisa he helps Leonardo report her father's and husband's to the authorities and together they flee Francesco's revenge and travel to Rome and her half-brothers. Along the way, Lisa and Leonardo make love! Lisa yearns for another child, and Leonardo desperately longs to have his dead lover's child.

Автор: Kalogridis Jeanne
Palabras en el silencio

Carson Page, un destacado hombre de negocios divorciado, amaba a su hijo, pero Joey era sordo y Carson era incapaz de comunicarse con él.

Gina Tennison comprendía la situación de Joey. Ella había pasado por lo mismo. Así que, por el bien del niño, aceptó vivir durante el verano en la casa de Carson para intentar mostrarle a éste cómo acercarse a su hijo. A medida que él iba transformándose en el padre con el que Joey siempre había soñado, Gina comenzó a preguntarse si aquel hombre sería capaz de acercarse también a ella…

Автор: Gordon Lucy
Palace of Desire

Palace of Desire is the second novel in Nobel Prize-winner Naguib Mahfouz’s magnificent Cairo Trilogy, an epic family saga of colonial Egypt that is considered his masterwork.

The novels of the Cairo Trilogy trace three generations of the family of tyrannical patriarch al-Sayyid Ahmad Abd al-Jawad, who rules his household with a strict hand while living a secret life of self-indulgence. In Palace of Desire, his rebellious children struggle to move beyond his domination, as the world around them opens to the currents of modernity and political and domestic turmoil brought by the 1920s.

Автор: Mahfouz Naguib
Серия: The Cairo Trilogy
Palace of Treason

From the bestselling, Edgar Award — winning author of the “terrifically good” (The New York Times) Red Sparrow, a compulsively readable new novel about star-crossed Russian agent Dominika Egorova and CIA's Nate Nash in a desperate race to the finish.

Captain Dominika Egorova of the Russian Intelligence Service (SVR) has returned from the West to Moscow. She despises the men she serves, the oligarchs, and crooks, and thugs of Putin’s Russia. What no one knows is that Dominika is working for the CIA as Washington’s most sensitive penetration of SVR and the Kremlin.

As she expertly dodges exposure, Dominika deals with a murderously psychotic boss; survives an Iranian assassination attempt; escapes a counterintelligence ambush; rescues an arrested agent and exfiltrates him out of Russia; and has a chilling midnight conversation in her nightgown with President Putin. Complicating these risks is the fact that Dominika is in love with her CIA handler, Nate Nash, and their lust is as dangerous as committing espionage in Moscow. And when a mole in the SVR finds Dominika’s name on a restricted list of sources, it is a virtual death sentence…

Автор: Matthews Jason
Paladin der Seelen

Drei Jahre sind in Chalion vergangen, seit Königinwitwe Ista dy Boacia vom Fluch des Wahnsinns befreit wurde, der sie auf dem Stammsitz ihrer Familie gefangen hielt. Doch ihre neu entdeckte Freiheit ist nicht unbeschwert. Ehemann, Eltern und Sohn sind gestorben, und die Tochter lebt meilenweit entfernt am Königshof zu Cardegoss. Somit bleibt Ista allein mit ihren Schuldgefühlen und Geheimnissen — denn sie weiß, was ihr Land an den Rand des Abgrunds führte! Auf der Suche nach Absolution tritt Ista eine Pilgerfahrt an, den Göttern zur Buße und Abbitte. Aber auf sie wartet eine neue Gefahr, die größer ist, als sie ahnen kann: Erneut wird Chalion bedroht, und diesmal von einem heimtückischen Bösen, das nur Ista aufzuhalten vermag…

Автор: Bujold Lois McMaster
Серия: Chalion (de)
Paladin of the Holy Kingdom (Second Part)

Holy Kingdom is besieged by the army of 40,000 demihumans. Under the command of Remedios, the strongest Holy Knight of the Holy Kingdom, a defensive strategy is carried out, but the exhausted human army can not stop the demihumans onslaught. To fulfill his promise given in a king capacity, Sorcerer King Ainz confronts the Demon Emperor Jaldabaoth and his devil maids alone only perish in a flames of battle.

The Holy Kingdom torn by a flames of warfare will be relieved by the power of justice.

Автор: Maruyama Kugane

Między życiem i śmiercią, snem i jawą, przy dworcu kolejowym poza krańcami świata znajduje się miasto Palimpsest. Trafienie do niego jest cudem, tajemnicą, darem i przekleństwem; podróż jest zastrzeżona dla tych, którzy zawsze wierzyli, że istnieje jeszcze inny świat poza tym, który na co dzień postrzegamy. Ci, który dane jest do niego trafić, zostają naznaczeni — po upojnej nocy na ich skórze pojawia się wytatuowana mapa cudownego miasta. Do tego królestwa pociągów-widm, lwich kapłanów, żywych kanji i kanałów pełnych śmietanki przybywa czworo podróżnych: Oleg — ślusarz z Nowego Jorku; November — pszczelarka; Ludovico — introligator, specjalista od oprawiania białych kruków; i młoda Japonka imieniem Sei. Każde z nich straciło coś ważnego — żonę, kochanka, siostrę, cel w życiu. to, co znajdą w Palimpseście, przejdzie ich najśmielsze wyobrażenia.

Cudownie napisany i zachwycająco pomysłowy Palimpsest to książka dla wszystkich tych, którzy kochają stare mapy i odczuwają tęsknotę na dźwięk turkoczącego nocą pociągu. Współczesne arcydzieło, opowiedziane niepowtarzalnym głosem i z wyjątkową wrażliwością.

Opowieści sieroty wprowadziły czytelników w niepowtarzalny i odurzający świat wyobraźni Catherynne M. Valente. Tym razem autorka tworzy lirycznie erotyczne miejsce magiczne, w którym groteska miesza się z pięknem, a podróż do niego zaczyna się od pocałunku nieznajomego…

Автор: Valente Catherynne M

After divorcing her physically abusive NFL superstar husband, photographer Liz Barwick accepts an assignment on an idyllic island and begins a romance while her ex-husband plots murderous revenge.

Автор: Woods Stuart

 Жанры книг

 Новые обзоры